Zirgi runā katru dienu. Vajag tikai mācēt sadzirdēt
13.03.2015

---

Avots: www.kurzemnieks.lv
2012.gada 6.janvāris

Pie Madaras Laumanes uz Baložiem braucām, lai uzzinātu, vai tiešām gadu mijā zirgi runā. Kam tad labāk to zināt, ja ne Madarai, sešu šķirnes ķēvju un kumeļa saimniecei. Viņa smejas, ka Vecgada vakarā nav gājusi klausīties, bet ar viņu skaistie dzīvnieki sarunājas katru dienu. Visinteresantāk esot vērot, kā tie sazinās savā starpā, kad domā, ka stallī palikuši vieni.

Kamēr vecāki ārzemēs
Saimniecībā, kas saucas Baloži, ietilpst arī cieši līdzās esošās Spaiļu mājas, tās Laumaņi saņēmuši mantojumā. Sākumā tur ar dārzeņu audzēšanu darbojušies Madaras vecāki Ramona un Andris. Tagad abi dzīvo un strādā Anglijā, tur darbu atradusi arī Madaras māsa. Tētis atbraucis palīgā pašā karstākajā darba laikā rudenī un vasarā. Bet ikdienā saimnieko Madara un viņas vīrs Jānis Muižnieks, kas uz Paduri no darba Rīgā atbrauc brīvdienās. Baložos aug arī pusotrgadīgā Madaras un Jāņa meitiņa. Ikdienā palīdz viena darbiniece.

„Vecāki ņēmās ar zemniekošanu, bet izrādījās, ka tas nav izdevīgi. Pārāk daudz ieguldījumu un maz atdeves,” Madara stāsta un garām nesen remontētajam stallim vedina uz ganībām pie govīm un zirgiem.

Mīlestība kopš bērnības
„Tradīcijas jāturpina,” saimniece atbild, jautāta, kā šeit nonākusi. „Latvijā gan tas nav īpaši pieņemts, kad bērni pārņem vai nu vecāku profesiju, vai īpašumus. Mūsu ģimenē būšu pirmā.” Viņa stāsta, ka zirgi patikuši jau kopš mazotnes. Bērnībā, braucot mašīnā, rādījusi: „Šis būs mans zirgs, šis arī.” Omīte savukārt sakot, ka šajās mājās dzīvojusi kāda tantiņa, kurai arī ļoti patikuši zirgi. Ar mazo Madaru viņas par zirgiem vien runājušas. Jau no septiņpadsmit gadiem Madara zinājusi, ka grib savus zirgus, lopus un turpināt saimniekošanu. Bijis Rīgas dzīves posms, viņa studējusi psiholoģiju, bet nav pabeigusi. Visticamāk, ka neesot bijusi tam brīdim pareiza izvēle. Iepazinusies ar savu Jāni, pēc četru gadu kopdzīves apprecējušies. Abi izmantojuši katru brīdi, lai no Rīgas atbrauktu uz Paduri. „Sākām ar to, ka iztīrījām dīķus, ielaidām savam priekam zivis, sakopām apkārtni un nopirkām lopus,” Madara piekrīt, ka laukos tā ir – sākumā lopi, stallis, kūts, tad mājas atjaunošana. Māja šobrīd ir pusremontēta. Toties ir jau izdarīts pats nepieciešamākais – ūdens, tualete, vannas istaba un pirtiņa. Vecajā Spaiļu mājā, kas savulaik Ēdoles barona celta par medību namu, tiek remontētas istabas. Savukārt Baložu ēka, visticamāk, atjaunota netikšot. Laumaņi pat domā par saimniecības nosaukuma maiņu, jo vārdam ir spēks, bet Baložu mājās iepriekšējie saimnieki uz klepus sīrupa vien dzīvojuši, Madara nosmaida.

Divi prieka brīži
Madara rāda savas četrpadsmit govis, tas iegādātas aptuveni pirms gada. Izvēlēta Sīmentāles šķirne, tās ir pienīgākās no gaļas lopiem. Atkrītot problēmas ar teļu piebarošanu. „Mēs šobrīd gribam iegūt maksimālo ganāmpulka lopu skaitu. Pārdošana būs aktuālāka pēc vairākiem gadiem, bet Jēkabpilī ir izsoles nams, kur bullīšus nodot. Pērk ārzemnieki,” Madara rāda savu pirmo telīti Rēziju un pārējās govis aplokā. „Pagaidām visas dzimušas tikai teles, ne no vienas nav bijis jāšķiras. Bet – lauki ir lauki. Jāsaprot, ka ne zirgs, ne govs nav tavs bērns vai mājdzīvnieks. Ir divi priecīgi momenti: kad tu tos nopērc un kad pārdod.” Jautāta, kā tiek ar darbiem galā, Madara smejas: laukos jādara, kas darāms, un nevajag darbus iedalīt vīriešu un sieviešu, ja tie sagādā prieku un ir pa spēkam. Madara labprāt sēstas traktorā un pieved barību lopiem, dara arī citus darbus. Baložos viss paveikts pārsvarā pašu spēkiem, bez ES atbalsta: „Rakstījām projektu tehnikai, bet laukos – ja vajag, tad tūlīt un nav laika gaidīt. Nauda pārsvarā nāk no vīra darba. Protams, ar to nepietiek.”

Cīņa ar bebriem un citiem zvēriem
„Lopi ir vajadzīgi, lai pelnītu naudu, bet līdz tam vajadzīga tehnika, zeme. Zemes mums nav daudz, jāiegulda daudz naudas, lai tā atkal kļūtu par lauksaimniecības zemi. Dzīvojam ļoti skaistā vietā – pie Ventas, netālu ir ezers. Ūdeņu pietiek, bet mēs no tā ciešam, jo visapkārt ir bebru pilns. Bebrs gada laikā var nopostīt visu. Mums ir izpostīti 15 hektāri lauksaimniecības zemes. Meliorācijas grāvjos sagāž apkārtējos krūmus un zāli, uztaisa dambjus un zemē izrok tranšejas. Sezonā sarunājām ar medniekiem, viņi nepilnā mēnesī likvidēja 21 bebru. Tas pilnīgi neko nemainīja, pēc mēneša vietā atnāca citi. Pēc kažoka var redzēt, ka savā starpā cīnās par teritoriju,” vedinot uz zirgu aploku, stāsta Madara. Dārzeņus vai labību Baložos audzēt neatmaksājas, apkārtnē netrūkst arī mežacūku un citu dzīvnieku. Cūkas pārpeldot Ventu no Maņģenes puses un dodoties uzbrukumā laukiem. Pirms nedēļas Madara uz ceļa satikusi pērnā gada sivēnu baru – kādus 20 saskaitījusi.

Priekam un sportam
„No 10 gadiem mācījos jāšanas sportu Veckuldīgā. Pirmo zirgu nopirku sešpadsmit gadu vecumā. Tad bija nākamais. Ne visi zirgi var būt sportam, tādēļ savējos pārdevu un nopirku citus. Jāšanas sportam ir daudz novirzienu: konkūrs, kur lec pāri šķēršļiem, iejāde, kad zirgs dejo, ir divu veidu ātruma sacīkstes – auļošana un rikšošana. Ar rikšošanu nodarbojos četrus gadus. To darīju Langstiņos pie treneres Tatjanas Martinsones,” stāsta Madara. Esam iegājuši aplokā, un mums pretī steidzas Albervilla, angļu tīrasiņu ķēve. Zirgs zinātkāri aplūko atnācējus, uzticīgi nāk klāt. Pēc brīža pietuvojas arī septiņus mēnešus vecais Amarons jeb Amis. Madara brīdina, ka kumeļš ir draisks un kodīgs. Amis neatstājas, pamēģina, kā garšo blociņš, kā – soma, aicina spēlēties. Parisa ir Madaras sacensību zirgs, ar to neviens cits nejājot. Viena ķēve ir ievesta no Īrijas, bet divas – Amerikas rikšotājas. „Mani zirgi izskatās augumā mazi, bet tie ir piemēroti izturības sacensībām. Tajās zirgi noskrien 30, 40, 50 kilometru. Profesionālajās sacensībās ārzemēs skrien arī vairāk nekā 100 kilometru. Esmu vienīgā, kas Latvijā šo sporta veidu pārstāv. Braucam uz sacensībām, paši rīkojam. Ar maniem zirgiem jāj arī Ieva Mētele,” Madara uzsver, ka viņas zirgi ārā tiek vesti katru dienu, arī sniegainā ziemā. Stallī ilgi stāvot, tie var sākt kosties, kauties un lauzt mēbeles. Treniņiem šobrīd ir pārtraukums, pēc lielajiem lietiem zāle ir slidena, izjādes pa mežu var kļūt bīstamas. Ja treniņi nav regulāri, labāk vispār izturēt ilgāku pārtraukumu. „Zirgi strādājuši visu pavasari, vasaru un rudeni, tagad – atpūta.”

Mežs, cilvēks, zirgs
Pagājušajā gadā Baložos rīkotas divas izturības sacensības, trešās nenotika stiprā lietus dēļ. „Rīkojam sacensības izturībai. Izturības jāšana ir viens no zirgam pieņemamākajiem sporta veidiem. Viņam neliek lēkt, veikt smagu darbu, kāds jāpadara konkūrā. Zirgs brīvi skrien pa mežu, tu esi to uztrenējis, dzīvnieks tev uzticas, klausa katru pavēli bez pierunāšanas un pielaušanas. Tu jāj pa pasakaini skaistu mežu, zirgs tevi ārstē gan garīgi, gan fiziski,” Madara stāsta. Distancē zirgam jāpārvietojas lēnos un ātrākos rikšos un lēkšos. Galā tas nav pārstrādājies. Kad vairāk kilometru, tie tiek sadalīti posmos ar atpūtu. Starplaikos ir veterinārā kontrole – tiek mērīts dzīvnieka pulss, noteikts fiziskais tonuss. Par minimālāko pārkāpumu jātnieks tiek diskvalificēts. Uz sacensībām braucot arī lietuvieši, gribot draudzēties. Viņiem ceļi ir pārāk grantaini, zirga skrējienam nepiemēroti. Latvijā pagaidām vēl viss kārtībā, bet Madara paredz, ka tas ir pāris gadu jautājums: „Apkārtnē meži izzāģēti, tad vēl tajos pāri palikušajos krūmos gatavojas taisīt grantētu ceļu kokvedējiem. Tas nozīmē, ka mums izredžu nebūs. Sacensības ir pelnošākas par tūrismu vai zirgu izjāžu rīkošanu.” Madara stāsta, ka savus zirgus izjādēm uztic draugiem un radiem, svešiem gan ne. „Cilvēku, kurš neprot jāt, vadāšu pie rokas, bet ne jau tā, ka še tev zirgs, man – piecus latus. Gadās, ka zirgs atgriežas no šādas izjādes un par veterinārajiem pakalpojumiem jāmaksā 200 latu. Vislielākais finansiālais zaudējums saimniecībā bija, kad nepārbaudīts, bet citu ieteikts cilvēks nepareizi apgrieza zirgam nagus.”