Zirgi kļūst par eksotiku
30.04.2019

---

Autors: Anatolijs Krilovs

Datums: 30.04.2019

Izdevums: Latgales Laiks

Agrāk Latvijā zirgi bija neatņemama sadzīves un lauku ainavas daļa, bet tagad šie cildenie dzīvnieki var kļūt par eksotiku. Pilnīgi iespējams, ka drīz vien mēs varēsim tos, tāpat kā žirafes vai zebras, apskatīt vien zoodārzā.

Pagaidām vēl ir

Padomju laikos katrā kolhoza brigādē bija pāris desmiti zirgu, kurus izmantoja lauksaimniecības darbos. Deviņdesmito gadu sākumā, kad izjuka paju sabiedrības, daudzi laucinieki iegādājās zirgus par pajām. Taču mehanizācija pamazām izstūma zirgus no zemnieku sadzīves, savukārt šo dzīvnieku turēšana hobijam ir neizdevīga, jo izmaksā ļoti dārgi. Taču vēl ir palikuši zirgu cienītāji, kuri, neskatoties uz izdevumiem, šos skaistos dzīvniekus joprojām tur.

Pārtikas un veterinārā dienesta dati liecina, ka deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija aptuveni 20 tūkstoši zirgu, 2014. gadā to skaits jau bija sarucis uz pusi – 10 632 zirgi, Daugavpils novadā – 858, Ilūkstes novadā – 125, bet Daugavpilī – vien 13. Savukārt šī gada 1. janvārī Latvijā bija 8418 zirgi. Var būt arī tā, ka pēc desmit gadiem šo dzīvnieku vairs nebūs, ja neskaita jātnieku klubus un ar zirgaudzēšanu saistītus uzņēmumus. 

Jau tagad zirgs laukos ir diezgan liels retums. Viena no nedaudzajām, kas nespēj iztikt bez zirga, ir Tajevsku ģimene Daugavpils novada Vecsalienas pagastā. Dzīvesbiedri Sergejs un Svetlana kopā ar bērniem Vadimu, Polinu un Maksimu dzīvo viensētā “Sarmas”, kur ģimenes mīlule ir ķēve Zorjka. 

Zorjka nonāca pie viņiem triju gadu vecumā, pirms tam viņu kopa Sergeja vecāki. Pašlaik ķēvei ir astoņpadsmit gadi – vairs nav jauna, taču norakstīt viņu vēl ir pāragri. Ne pieaugušie ģimenes locekļi, ne, vēl jo vairāk, bērni, nespēj iedomāties savu dzīvi bez šīs palīdzes: “Mēs esam tik ļoti pieraduši pie Zorjkas, ka uzskatām viņu par ģimenes locekļi. Atliek vien paskatīties uz viņu, un pārņem prieks, miers un pārliecība, ka dzīve ir skaista. Zirgs ir gudrs un paklausīgs, taču ar raksturu. Ja kaut kas nepatīk, var iespert un iekost, vārdu sakot – īsta dāma,” saka Sergejs. 

Savām saimniecēm Svetlanai un Polinai ķēve īpašas simpātijas neizrāda. “Zorjku kopju tikai es, viņa ir pieradusi pie manis. Acīmredzot, ķēve ir apvainojusies uz sievu un meitu, jo viņas nepievērš zirdziņam pietiekami daudz uzmanības,” skaidro Sergejs. Reiz Sergeja sievasmāte Jeļena gribēja Zorjkas silē sakārtot barību, taču ķēve ar savu uzvedību uzreiz lika saprast, ka jāievēro distance. Taču Zorjka ļauj, lai mazā Polina viņu pacienā ar dārzeņiem. Zirgam ir arī savas viltībiņas. Saimnieki stāsta, ka Zorjka prot mīļi “palūgt”, lai palaiž pastaigā, savukārt, kad jāiet strādāt, nekādu prieku un entuziasmu neizrāda. 

Saimniecībā ir pieci hektāri zemes – gana liela platība, lai apstrādātu tikai ar vienu zirgu. Tāpēc lielākos darbus Sergejs paveic ar nomātu traktoru, savukārt mazākās platības kopj ar Zorjku. Savukārt svētki Zorjkai ir tad, kad saimnieks iejūdz ragavās vai ratos un dodas savās darīšanās. 

Ar zirgu uz diskotēku

Zorjkas un viņas īpašnieku dzīvē gadās arī amizanti notikumi. Reiz Vecsalienas pagasta vadība palūdza Sergeju pavizināt Červonkas parkā jauno pāri, kurš precējās senlaicīgajā pilī. “Pagastam ir divriči – rati, kuros var iesēsties divi cilvēki. Jaunais pāris tajos sēdēja, bet es gāju blakus un vadīju zirgu. Tas bija skaisti, un mums ar Zorjku bija patīkami sagādāt cilvēkiem prieku,” saka Sergejs. Viņam patīk vasarā un ziemā iejūgt Zorjku ratos vai ragavās un braukt, fotografējot dabu. 

Savukārt Vadims ne reizi vien jājis ar Zorjku uz diskotēku: “Bija jāredz cilvēku skatieni, kad es ierados Červonkas pilī zirga mugurā, nevis atbraucu ar mašīnu vai motociklu. Pavizināt draudzeni ar “mersedesu” var katrs, bet zirga mugurā…” 

Zorjka vairākkārt ir sagādājusi saviem saimniekiem raizes, aizskrienot pie citiem zirgiem. Taču viņu atrada un pārveda mājās: “Visumā Zorjka ir uzticams un paklausīgs zirgs. Mēs viņu daudz neekspluatējam – ķēvei ir gana daudz laika atpūtai.” 

Tajevski ir labestīgi, viesmīlīgi un strādīgi cilvēki. Lai gan “liekas” naudas nav, viss nepieciešamais ģimenei ir. Sergejs strādā savā saimniecībā, Svetlana periodiski strādā pagasta darbos, kopējo maku palīdz pildīt arī Vadims. 

Izņemot Zorjku, ģimene tur arī govi un teļus. Ķēves uzturēšana ir visai dārgs prieks, arī siens zirgam tiek pirkts, – viens rullis maksā 10 eiro, bet ziemai ir nepieciešami vairāki. Taču ģimene ir pārliecināta: “Pat tad, ja mums būtu visa nepieciešamā tehnika, mēs neatteiktos no Zorjkas.”

Diemžēl, ķēvei ir veselības problēmas – aizdusa, tāpēc viņai arī nav neviena kumeļa. 

“Žēl, ka zirgu paliek aizvien mazāk. Ne tik sen mūsu pagastā bija kāds desmits, bet tagad gandrīz vairs nav sastopami. Tartaka ciemā vienam saimniekam ir veca ķēve, arī Zorjka,” skumji bilst Sergejs. 

Sergejam ir sapnis. Šķūņa bēniņos saglabājies Ulmaņlaiku karietes jumts, kurš darināts no ādas, un puskarietes atsperes. Sergejs vēlas no tiem izgatavot kombinētu transporta līdzekli, kāda nav nekur citur Latvijā.