Zirgi kā prieks un dzīves jēga
21.08.2019

---

Zirgi kā prieks un dzīves jēga

Autors: Andra Ozola

Datums: 15.08.2019

Izdevums: Zemgales Ziņas

“Zirgi ir mana sirdslieta jau kopš bērnības. Tas sākās, kad mācījos 4. klasē un Mākslas skolā man bija draudzene Ieva, kurai bija zirgs. Es arī gribēju sev zirgu, un vecāki aizveda mani uz stalli. Taču ģimenei tik lielas naudas, lai piepildītu manu sapni, nebija, un tik mazus arī sportot neņēma un zirgus nedeva. Tas bija SIA “Princis” stallis Brankās, kur vēlāk izvērtās mana sporta karjera. Ar zirgu lēcu pāri šķēršļiem, bet, jo vecāks kļūsti, jo augstāk jālec, un gribējās ko savu,” stāstu sāk Lelde Bāra, aktīva un radoša jauna sieviete, kas prieku un dzīves jēgu rod, darbojoties biedrībā, jātnieku sporta klubā “Svētes zirgi” un ģimenes bioloģiskajā piemājas saimniecībā “Svētes Lejnieki”. Un vēl arī rīkojot nometnes bērniem kopā ar zirgiem, audzējot zāļu tējas, cepot cepumus, stādot mežu un darot citus lauku darbus.

Lelde kopā ar ģimeni – mammu, tēti un brāli – Svētē saimnieko ceturto gadu, pirms tam pārdodot māju Jelgavā un pārceļoties uz laukiem, kur esot lielāks plašums un brīvības sajūta, ko nevar iegūt nekur citur. “Viens jau nav cīnītājs, katram vajag savus papildspēkus un aizmuguri”, viņa teic.

Pie saviem zirgiem tiek nejauši

“Man nekad nebija savu zirgu. Ko deva, tas bija jāņem. Bet es diedelēju vecākiem nopirkt zirgu. Nopirkt ir viena lieta, bet uzturēt kas cits. Izmaksas, atbildība. Un zirgs jau nav kāmis vai zivtiņa, kuru, ja apnīk, var noskalot podā.

Tomēr vecāki mani atbalstīja – ļāva braukt pie zirgiem, tikai bija jābūt labām sekmēm skolā. Mājās es vien nakšņoju. Mamma pat vienreiz palūdza, lai es atstājot savu fotogrāfiju uz galda, lai mājinieki neaizmirstu, kā izskatos. Daudz gadu pagāja Branku stallī, un es guvu labus panākumus sportā, līdz sākās problēmas ar veselību,“ turpina Lelde.

Jau bērnībā viņa sapratusi – ja gribi ko sasniegt, no kaut kā ir jāatsakās, un tieši zirgi Leldi ir stimulējuši ko darīt un sasniegt, veidojuši viņu kā personību. Meitene iestājās augstskolā (Lelde LLU studē ainavu arhitektūru un patlaban raksta maģistra darbu), bet sapnis par savu zirgu tā arī palicka nepiepildīts. Reiz, vēl bērnībā, Lelde draudzenei ieminējusies: ja tu kādreiz izdomāsi pārdot savu zirgu, tad es to nopirkšu.

Un tā arī noticis. Kad pēc sešiem gadiem draudzene zirgu tirgojusi, Lelde to nopirkusi, un tā viņas īpašumā nonācis 12 gadu vecais Lemāns ar zvaigzni pierē. Vēl pēc diviem gadiem Tērvetes zirgaudzētavā iegādāta mazā, rudā ķēvīte Fortune Cookie, kas tiekot saukta vienkārši par Cepumu. Trīsgadīgā ķēvīte bijis neplānots pirkums, aizbraucot uz Tērveti tikai apskatīties zirgus. Taču Cepums tā iekritusi acīs un iepatikusies, ka par to domāts dienu un nakti. Uzreiz tādas naudas nav bijis, bet pagājuši divi mēneši un zvaigznes tā sagriezušās, ka Lelde tikusi pie otra zirga. “Ķēvīte ir komunikabla un sabiedriska, un, ja būtu cilvēks, tad viņa būtu līdzīga man,” smej Lelde.

Bet trešais ir četrgadīgs Šotlandes ponijs, kas iegādāts Lietuvā. Savu trijotni Lelde dēvē par trīs musketieriem, un ikdienas gaitās tie ir nešķirami un visu laiku turas kopā. Arī mēs par to pārliecinājāmies. Lelde uzsver, ka viņas prioritāte ir zirgu sajūtas – lai viņiem būtu liels aploks, kurā var brīvi pavadīt laiku un dzīvot savu dzīvi, nevis būt tikai sporta inventārs.

Lelde atzīst, ka negribējusi zirgus turēt pie citiem cilvēkiem, līdz radusies iespēja savā saimniecībā izveidot novietni. “Zirgiem tas bija liels prieks, un man arī bija tā lieliskā sajūta, ka tavs bērns ir mājās,” viņa atminas. Saimniece savus mīluļus lutina – laukumā pie novietnes ir īpašs skaidu paklājs, lai nebūtu putekļu, un tiks veidots atvērtā tipa stallis. Turpat līdzās atrodas mazais jāšanas laukumiņš bērniem. Leldes mērķis nav liela zirgu audzētava vai liels jāšanas klubs, bet gan “mani zirgi manam sportam”. Tomēr ir labi dalīties savā priekā un zināšanās ar citiem, tāpēc pabeigti treneru kursi.

Tējas, ogas, dārzeņi, cepumu pusfabrikāts

Leldei vienmēr gribējies darīt ko savu, saistītu ar laukiem, jo viņas vecāki kopš bērnības bijuši lauku cilvēki. Arī uz “Lejniekiem” savulaik atbraukts tikai apskatīties. Viss bijis aizaudzis, bet pats svarīgākais – tā īstā sajūta ir bijusi. Bijusi arī vēlme un paticis “ar ēdieniem ņemties”, tāpēc radusies doma par bioloģisko saimniecību. Apkārt mājai iegādāta zeme, nepilni 10 hektāri, un ir arī mežs – pirms trim gadiem pašu stādīts.

“Visi lauki ir iekopti, ielikts milzīgs darbs,” turpina Lelde, stāstot, ka pirmo pavasari strādāts bez tehnikas – vagas uz lauka vilktas ar striķi un vagotas ar rokas vagotāju. Soli pa solim iets uz priekšu, un, izmantojot arī savu atraktivitāti un radošumu, piemājas saimniecībā tiek ieviestas jaunas nozares. Lelde gan piebilst, ka nedarot neko tādu, ko citi nevarētu.

Sākuši ar zāļu tēju, galvenokārt pūķgalves un piparmētras, audzēšanu, tad klāt nākusi arī pārstrāde. Pašlaik saimniecība piedāvā trīs dažādus tēju maisījumus – “Doroteja”, “Zemgales saulriets”, “Zemgales saullēkts”. Saimniecībā tiek ražota arī svaigā produkcija – ogas un dārzeņi. Zemenēm te patīkot. Saimniecībā tiek audzēta arī tāda netradicionāla kultūra kā sausserži. 2,8 hektārus aizņem krūmcidonijas, vēl ir zālāju maisījumi sienam zirgiem, bet no dārzeņiem – violetās sviesta pupiņas, ķirbji, kabači, gurķi.

Būt bioloģiskiem neesot viegli – daudz ko nedrīkst, kas reizēm noved pie tā, ka augi neaug tik labi, kā gribētos, jo netiek pilnvērtīgi pabaroti. Bet savulaik iesētais cūku pupu lauks aizgājis postā iemetušos kaitēkļu dēļ.

Startēts Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajā konkursā “Laukiem būt!”, un kategorijā “Produkcijas pievienotās vērtības radīšana” iegūta pirmā vieta par bioloģisko cepumu pusfabrikātu un ogu smēriņa ražošanu. Saņemtā naudas balva devusi iespēju iegādāties jaunas ražošanas iekārtas. Tāpat Lelde piedalījusies konkursā “Esi uzņēmējs Jelgavas novadā!”, kurā iegūtā naudas balva ļāvusi tikt pie jaunas virtuves tehnikas.

Lelde raksta arī projektus. Viņa ar lepnumu rāda par projekta “Mazais lauksaimnieks” līdzekļiem iegādāto mazo dārza traktoriņu ar agregātiem. Tāpat viņa ir Jauno zemnieku kluba un vēl citu biedrību biedre. Jaunā saimniece regulāri apmeklē seminārus un kursus, piedalās pieredzes apmaiņas braucienos.

Lelde Bāra piebilst, ka darbošanās savā lauku saimniecībā viņai liek būt radošai un, ņemot vērā apstākļus un situāciju, katru gadu piedāvāt ko jaunu. Šogad saimniecībā ierīkota laistīšanas sistēma, toties meža dzīvnieku “viesošanās” joprojām ir aktuāla, bet “kā jau bioloģiska saimniecība cenšamies dzīvot saskaņā ar dabu,” vien nosaka Lelde.

 

Būt laukos un kopā ar dzīvniekiem

Ideja par bērnu vasaras nometnēm, kuru tēmas saistītas ar zirgiem, Leldei radusies pēc treneru kursu beigšanas. Tāpat katru nedēļu pie viņas ierodas bērni, lai trenētos klasiskajā jāšanā vai veiktu vispārattīstošus vingrinājumus uz zirga. Bērniem tā ir iespēja būt laukos, dabā, kopā ar zirgiem. Tiek rīkotas arī bērnu ballītes, un tas viss ļauj sajust, cik daudz prieka var sniegt dzīvnieks.

Nometņu mērķis ir parādīt dzīvi laukos un kas ir zirgs, iesaistīties radošās aktivitātēs, kustībās, komunicēt ar dzīvniekiem un savā starpā. Pirmajā nometnē pārsvarā bijuši puiši, paveicies ar laikapstākļiem, notikusi gatavošanās Līgosvētku svinēšanai. Otrajā nometnē bērni katru dienu vingroja un darbojās radošajās darbnīcās, uzzināja, kāds kādreiz ir bijis zirgs, un izgatavoja katrs savu zirdziņu. Zirgs kā pasaku tēls, rokassprādzes vai atslēgu piekariņa izgatavošana no krēpēm, 3D teātris ar zirgiem, ponija apkrāsošana, bižu pīšana zirgiem, puķu stādīšana, kukaiņu mājas un štābiņa veidošana – tās ir tikai dažas no nometņu aktivitātēm.

Nometnēs bērnu nav bijis daudz – pirmajā astoņi, bet otrajā – seši vecumā no pieciem līdz 10 gadiem. Lelde šos skaitļus dēvē par optimāliem, jo bērni varējuši darboties pa pāriem.

Nākotnes mērķi un plāni

Viens no mērķiem ir tuvākā gada laikā sakārtot atlikušās saimniecības ēkas, lai iespējams ne tikai rīkot degustācijas, bet arī cilvēki paši var darboties un pagatavot sev kādu kārumu. Ir vēlēšanās eksperimentēt ar dažādām saldējumu garšām, arī vegāniskajiem saldējumiem. Būt bioloģiskajai saimniecībai arī turpmāk.

Saistībā ar zirgiem Leldei gribētos paplašināt stalli un sagaidīt kādu kumeliņu. Turpināt rīkot bērnu nometnes. Tikai vajadzētu ēku, kur var pārģērbties, lai ar zirgiem darbotos ne tikai siltajā sezonā.

Ir doma turpināt rīkot arī maijā aizsākto Ūsiņdienas pasākumu. “Informāciju par šo pasākumu biju ielikusi tikai feisbukā. Domāju, lai mani atbalstītu un uzmundrinātu, ieradīsies daži radi un draugi, bet atbrauca 300 cilvēku un tirdziņā piedalījās 14 mājražotāju,” viņa atceras. Gribētos celt galdā arī tradicionālos Ūsiņdienas ēdienus, lai šī tradīcija nepazūd, jo viens no biedrības “Svētes zirgi” mērķiem ir atdzīvināt senās latviešu tradīcijas – arī Miķeļdienu un Mārtiņdienu.

Kas saimniekojot ir visgrūtākais? Lelde uzskata, ka iestādes un papīri. Mājražotājiem un bioloģiskajām saimniecībām Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm ir daudz prasību, un tās ir stingras. Daudz kontroles, turklāt pārbaudes periodiski atkārtojas. Bet tas nav neizdarāms un neattur no darīšanas tos, kas patiešām to vēlas. Leldei ir liels gandarījums par paveikto, bet tajā pašā laikā arī neziņa, kas būs rīt. Un vēl ir jāspēj nepazaudēt sevi darbos un atrast sajūtas, kas piepilda.