Zirgi — atpūtai, vaļaspriekam un veselības uzlabošanai
16.03.2015

---

Avots: www.talsuvestis.lv
31.01.2015

Pirms septiņiem gadiem Laucienes pagasta «Vēžu» saimniece Anda Grenevica savam priekam iegādājās pirmo zirgu. Bet nu viņa ikdienā rūpējas par 11 lielajiem un majestātiskajiem dzīvniekiem — septiņiem pašu un četriem citu saimnieku. Anda apliecina — saskarsme ar zirgiem viņai dodot mieru, bet tikt pāri grūtiem brīžiem vislabāk palīdzot vecāku atsauksmes par to, ka viņu bērnu veselība no regulārām izjādēm ievērojami uzlabojusies.

Andai vienmēr patikuši zirgi — viņa smejas, ka esot izaugusi Vecoktes zirgaudzētavas stallī. Vēlāk vēlēšanās reiz tikt pašai pie saviem zirgiem nav zudusi un, kad vīra vecāku staļļi palikuši tukši, iegādāts pirmais zirgs. «Bet zirgu nedrīkst turēt vienu — vienatnē šie dzīvnieki kļūst skumji. Būdami savvaļas dzīvnieki, tie ir radīti kompānijai,» skaidro Anda. Un tā pamazām zirgu skaits «Vēžos» palielinājies, te vienu dzīvnieku izglābjot no dzīves nelabvēlīgos apstākļos, te citu nopērkot, saimniekam nemaz nezinot, ka ķēve ir grūsna…

Kad darbabiedri braukuši pie Andas atpūsties izjādēs, kāda kolēģe izlēmusi iegādāties sev zirgu. Nu viņas mīlulis ir viens no četriem citu saimnieku zirgiem, kas dzīvo «Vēžos». «Lai zirgs saprastu, ka esi tā saimnieks, ir daudz laika jāpavada kopā. Kad nopirku pirmo zirgu, tas vēl nebija iejāts. Aizvedu Līviju uz audzētavu Tērvetē, kur ar to strādāja kolosāla trenere. Kad aizbraucu pie zirga ciemos, biju greizsirdīga, jo viņš mani vispār nerespektēja! Biju viņam tukša vieta! Trenere izveda zirgu manēžā, parādīja, ko iemācījusi. Man gribējās pieiet pie zirga un to samīļot, bet zirgs it kā pauda — kas tu tāda? Tai pašā laikā — uz treneri skatījās, viņā klausījās,» atceras Anda. Saprotams, ka strādājoši cilvēki nevar būt ar zirgu ikdienā, tomēr to saimnieki savus mīluļus apciemojot reizi vai divas nedēļā un izjūtot kā savējos. Kas nevar atbraukt tik bieži, kā vēlētos, vismaz piezvanot, lai uzzinātu, kā viņa zirgam klājas. Bet, kad atbrauc, tad zirga mugurā dodas garās pastaigās pa apvidu. «Pa laukiem, pa ceļiem — kur vien acis rāda,» Anda saka, norādot, ka zirgiem izkustēšanās ir ļoti būtiska.

Pati par visiem — gan saviem, gan citu saimnieku — zirgiem rūpējoties vienādi. Jā, arī runājoties ar tiem (saimniecei ienākot stallī, zirgi uzreiz sākot bubināt) un, protams, uzrunā tos vārdā. Līvijs, Arfa, Ašperons, Frēzija, Formula, Devīze, Samīra — tā sauc «Vēžiem» piederīgos zirgus. Šo māju ponijs pašlaik sastādot kompāniju kādam zirgam Talsos, bet saimniecībā pašlaik top jauns stallis ar astoņām vietām.

Zirgi dzīvojot aptuveni 25 līdz 30 gadus. «Ja zirgu ņem, tad rēķinies, ka lielu dzīves daļu tam būs jāvelta. Mēs arī rēķinām, lai neviens mūsu zirgs nav citam jāatdod,» Anda atklāj, piebilstot, ka viņa nespējot nevienu zirgu pārdot. Pērn viens zirgs apglabāts. Tas, lielā vecumā izglābts no nelabvēlīgiem apstākļiem, šais mājās nodzīvojis trīs gadus. Saimniece pieredzējusi, ka zirga vecumdienas nav vieglas — tas izkāmējot, zaudējot zobus, spēka kļūstot arvien mazāk… «Zirgi pie mums ir dzimuši, miruši, piedzīvojuši operācijas… Protams, ir brīži, kad domāju: viss, man pietiek! Piemēram, kāds zirgs saslimst, saēdas kaut ko vai izlaužas no aploka un izbradā kaimiņu laukus… Bet šādas izjūtas ātri pāriet. Īpaši, kad cilvēks atbrauc un apliecina, ka bērnam kļuvis labāk. Ka ārsts konstatējis — bērnam vairs nav tās šķībās muguras,» priecājas Anda.

Pirms diviem mēnešiem viņa nodibinājusi jāšanas klubu «Līvijs», kura galvenais mērķis ir labdarība. Jau piedzīvota laba sadarbība ar Talsu novada krīžu centru, bet tuvākajā nākotnē tāda plānota ar Strazdes bērnunama iemītniekiem. «Gribu, lai klubs kalpo sabiedrībai. Man pagaidām nav izdevies tam iegūt sabiedriskā labuma organizācijas statusu, bet es jau tāpat zinu, ko daru. Redzu, cik daudziem cilvēkiem palīdzam, kā bērniem te patīk,» spriež Anda.

Nozīmīgus uzlabojumus no sēdēšanas zirga mugurā te piedzīvojis ne viens vien bērns ar īpašām vajadzībām. Latvijā jau vairākus gadus tiek runāts par problēmu, ka nav iespējas iegūt reitterapijas (ārstēšanas metode, kurā izmanto speciāli trenētus zirgus) sertifikātu, jo nav atbilstošas mācību programmas. Tas gan neliedz vietās, kur ir zirgi, turpināt pārliecināties par to, ka zirga klātbūtne un atrašanās tā mugurā dara brīnumainas lietas pat bez sertificēta speciālista klātbūtnes. Tā arī uz «Vēžiem» vecāki izvēlas vest bērnus, kuriem, piemēram, diagnosticēts autisms, stājas problēmas vai runas defekti, un pieredz labas pārmaiņas. Bērniņš, kurš iepriekš nav spējis saturēt savu ķermenīti vienkopus, atkal un atkal likts uz zirga, pamazām pats spēj sēdēt; bērns ar autismu vairs nevairās no acu kontakta, kļūst patstāvīgāks, izpaliek histērijas lēkmes… Zirga ritmiskās kustības, ķermeņa siltums, spēja izjust katra cilvēka vajadzības — tie ir daži no reitterapijas iedarbīguma iemesliem, kas pasaulē atzīti par efektīviem centrālās un perifērās nervu sistēmas, balsta un kustību sistēmas, elpošanas sistēmas, sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanu gadījumā, kā arī situācijā, kad cilvēks cieš no hroniska stresa, paaugstinātas trauksmes un nomāktības.

«Man saskarsme ar zirgiem dod mieru. Tieši mieru!» apliecina Anda un atgādina, ka zirgus nevajag vienmēr saistīt tikai ar jāšanas sportu. «Tieši tāpat — ne jau visi, kas slēpo, ir sportisti. Cilvēki vienkārši atpūšas. Tāpat arī zirgi var būt atpūtai, vaļaspriekam un veselībai,» viņa vērtē.

Skaisto dzīvnieku klātbūtnes pārņemta, arī pati sāku interesēties, kā tad viss notiktu, ja es ierastos «Vēžos», divreiz dzīvē zirga mugurā bijusi un maķenīt nobijusies. «Uzkāpsi zirgā. Uzreiz tevi nekur neviens nevedīs. Ja jutīsies droša, apvedīšu vienu aplīti. Kad jutīsies vēl labāk, iesim pusstundu!» smejas zirgu saimniece un rāda plānotāju, kurā brīvdienās pierakstu netrūkst jau vairākas nedēļas uz priekšu. Pavasarī, kad vakari kļūs gaišāki, izjādēs varēšot doties arī darbadienās, bet savējie «Vēžos» pulcēšoties Lieldienās, kad pagalmā tradicionāli olas tiekot krāsotas lielajā katlā uz ugunskura.