Sava Zirgu sēta arī Limbažu pagastā
04.08.2016

---

Autors: Gunita OZOLIŅA
Datums: 26.07.2016
Izdevums: Auseklis

Braucot pa Limbažu - Raganas šoseju, netālu no Mucenieku tilta nevar nepamanīt banneri, kas vēstī par Zirgu sētā Kalntērces pieejamiem pakalpojumiem. Tā ir pirms trim gadiem reģistrēta saimniecība, kuras īpašnieki Laura un Pēteris Miķelsoni trešo gadu attīsta savu piedāvājumu tūristiem un zirgu mīļotājiem. Interesentu skaitā ir gan tādi, kuri Kalntērcēs regulāri nodarbojas ar savu vaļasprieku, gan arī cilvēki, kuri mūspusē atpūšas, makšķerē, pavada savu brīvo laiku izjādēs vai vēlas vizināt bērnus. Vairākus gadus Pētera ganāmpulks bija tikai dārgs hobijs, bet tagad ar zirgiem attīstīts ģimenes mazais bizness. Līdz ar interesentu skaita palielināšanos saimniekiem rodas arvien jaunas idejas, ko viņi pamazām īsteno par tūrisma jomā gūtajiem ieņēmumiem.

 

Miķelsonu stāsts sākas ar to, ka viņus ar zirgiem saista īpašas attiecības. Pateicoties tiem, pat izveidojās viņu ģimene. Kaijciemiete Laura kopš bērnības bija ļoti pieķērusies sava tēva zirgam. Viņa padzirdēja, ka Pēterim ir šie dzīvnieki, uzmeklēja viņu, lai trenētos stabili nosēdēt seglos. Laika gaitā starp jauniešiem uzziedēja mīlestības puķe. Nosmeju, ka Laurai ir apskaužami laimējies vienlaikus dabūt labu vīru un piepildīt bērnības sapni. Pētera komentārs ir lakoniskāks. Viņš norāda uz sakritību. Zirgi ir viņa tēva Edvīna un tagad arī sieviņas sirdslieta. Pēteris atgādina, par tēva ieguldījumu Latvijas zirgkopībā, jo, pateicoties viņam, saglabāta Latvijas braucamā tipa zirgu līnija Kru Kru.

 

Trešo gadu Pētera un Lauras Miķelsonu dibinātā z.s. Kalntērces dažu kilometru attālumā no Limbažiem piedāvā savus pakalpojumus cilvēkiem, kuriem interesē zirgi. Par Pēteri rakstījām pirms vairākiem gadiem, kad viņš federdroškā sāka vizināt kāziniekus un piedalīties saviesīgos notikumos. Toreiz mežsaimniekam par zirgiem vēl nebija īpašu plānu, tāpēc tēva dāvinātais ganāmpulks bija tikai vaļasprieks. Pēdējos gados daudz kas mainījies. Nosvinētas Lauras un Pētera kāzas, ģimeni papildinājuši dēliņi Ričards un Oskars. Netālu no Miķelsonu dzimtas nama viņi iegādājušies sev Kalntērču īpašumu, kur tagad izveidojuši Zirgu sētu ar tūrisma novirzienu un piedāvā pavadīt laiku savu zirgu sabiedrībā.

 

Sākās ar to, ka mūs uzmeklēja limbažniece Elvita Janševica. Tolaik viņai bija tikai 16 gadu, bet meitene jau bija trenējusies. Mums bija skaista, vēl neiejāta ķēvīte Dore, un Elvita apsolījās man palīdzēt viņu apmācīt. Ļāvām viņai šeit braukt un nodarboties ar zirgiem. Pēc tam radās arī citi interesenti, kuri savam priekam vēlējās regulāri trenēties ar mūsu hobijzirgiem. Dažkārt cilvēki brauca garām, apturēja mašīnas, lūdza, lai ļaujam pavizināties vai nofotografēties ar zirgiem. Var teikt, ka mazais bizness iekrita mums rokās. Sapratām, ka mums ir divas lielas priekšrocības esam tuvu Limbažiem un no ceļa labi pamanāmi, stāsta Laura. Patlaban ganāmpulkā ir 12 zirgu. Divi vaislas ērzeļi kursē pa Latviju un gādā ķēvītēm pēcnācējus. Ir vairāki Latvijas sporta, kā arī Latvijas braucamie zirgi. Īpaša ir Latvijas ardeņa ķēvīte Jašma. Tā gan vairs nav tīršķirnes, tomēr pārstāv gandrīz jau iznīkušo šķirni. Valstī saglabājušies nepilni pārdesmit tādu zirgu. Augumā par citiem mazākā ķēvīte ar blondām krēpēm un gaišbrūno spalvu izskatās neparasta un skaista. Laura skaidro, ka strauji sporta rikšotāji viņiem neder, lai vizinātu bērnus vai apvidū palaistu zirdziņu riksī, vajadzīgi līdzsvaroti, drīzāk raksturā rāmi zirgi. Stallim Pēteris pielāgojis veco kūti. Viņš atklāj, ka daudzi rīdzinieki piedāvā izmitināt arī viņu zirgus, taču jauniem boksiem pagaidām nav vietas. Mazā biznesa dēļ viņiem nācies pirkt zirglietas, gādāt šķēršļu aprīkojumu izjāžu laukumam un iekārtot to. Tas viss turpinās. Šovasar Pēteris sācis izbūvēt smilšu laukumu. Tāds ir veselīgāks zirgu jutīgajām kājām un nagiem. Pa samirkušu smilti var cilvēkus vizināt, bet slapjā zālē tie slīd, tāpēc lietus laikā izjādes klientiem jāatsaka.

 

Ar zirgiem ikdienā darbojas Laura. Tagad viņa ar dēliņiem dzīvo mājās. Pēteris reģistrējies kā pašnodarbinātais un veic dažādus mežizstrādes pakalpojumus: dasto, stigo, sagatavo klientiem ES struktūrfondu projektu pieteikumus. Protams, viņam zirgi arī ir mīļi, tāpēc daudz palīdz sievai savā brīvajā laikā. Reizēm viņš ietērpjas kučiera uniformā, sēžas droškā un dodas vizināt kāziniekus. Tāpat viņi atsaucas aicinājumiem un iesaistās svētku pasākumos. Tāda misija tiek uzticēta rāmajai, jau 20 gadus vecajai dūkanajai ķēvītei Aģei.

 

Nupat viņi bija aicināti ar trim zirgiem piedalīties lielās svinībās Igates pilī. Miķelsoni ir mobili, jo viņiem ir savs treilers. Ieliek tajā zirgus un attālums vairs nav šķērslis. Tai pašā dienā Pēteris vēl vizināja arī jaunlaulātos. Hobijzirgu uzturēšana ir dārga, bet beidzot tā viņiem sāk atmaksāties. Labi attīstās sadarbība ar apkārtējiem viesu namiem. Savus apmeklētājus izjādēm nereti piesaka viesu namu Lauciņi, Purmaļi īpašnieki, tāpat Jānis Remess un Martinsoni no Lādezera. Dažkārt viņi brauc arī uz Liepupes muižu. Pēteris atceras, ka reiz kāziniekus vedis pa Via Baltica maģistrāli un Aģei līdzi skrējis arī kumeliņš. Pa gabalu viņš izskatījās tik mazs kā kaķēns. Pretimbraucošās mašīnas samazināja ātrumu. Daudzi apstājās, vērojot tādu skatu, mājot jaunlaulātajiem. Priecājos redzēt cilvēku laimīgās sejas, viņš stāsta. Laura trenējas konkūram, tālab viņa vēlas ar saviem zirgiem iesaistīties arī sacīkstēs. Saimnieces lielā mīlestība ir sporta zirgs Zingo. Pēc dēliņa piedzimšanas treniņos gan radies pārtraukums, tāpēc šovasar, piedaloties Lauras Tomsones rīkotajās sacīkstēs Salacgrīvā, viņi savus zirgus bija turp aizveduši un ļāvuši ar tiem startēt labāk sagatavotiem cilvēkiem. Miķelsoni domā, ka piedalīsies arī citviet rīkotās sacīkstēs. Profesionālo informāciju viņi iegūst Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijā, ko vada Aija Luse.

 

Abiem Zirgu sētas saimniekiem ir daudz plānu. Lauras sapnis - tikt pie savas manēžas, lai ar zirgiem varētu nodarboties arī ziemā. Pēterim jau skaidrs, kādu sētu viņš izbūvēs zirgu laukumam un tai pretī otru, kur izvietos īpašu ekspozīciju - gan tēva, gan paša vākto zirgu vilkmes lauksaimniecības tehnikas kolekciju. Tajā ir tiešām interesanti eksemplāri, tādi, ko pazīst vairs tikai vecākā paaudze. Saimnieks spriež, ka būs vajadzīga arī drošības sistēma, jo piedzīvots, ka garnadži pat vairākas reizes ierāvuši nāsīs krāsaino lenti, ar ko bija apjozts izjādes laukums. Uz burvju mājiena nekas nerodas, taču tagad viņiem zināms, uz ko tiekties. Neesam aizrāvušies ar zirgu pārdošanu. Ja to nebūtu, ko tad? Varbūt mana sieva jau būtu Īrijā. Pats nestartēšu sacīkstēs, taču man ļoti patīk izjāt ar zirdziņu mēnesnīcā, peldināt tos, palaist riksī, kad ceļas migla. Tā ir brīnišķīga, ļoti spēcinoša sajūta, atklāj saimnieks. Tāpēc viņš kopj zemi, audzē auzas, tin rituļus lopbarībai.

 

Virtuvē pie sienas ir mīluļu fotogrāfijas un sertifikāts, kas apliecina, ka Laura apguvusi pamatzināšanu kursu zirgu un jātnieku sagatavošanai. Viņa neslēpj, ka darbā ar tiem guvusi gan punus, gan lielas sirdssāpes. Nesen vienai ķēvītei radies iekaisums kājā, iekams tikuši pie īstas skaidrības, nobirusi ne viena vien asara. Zirgiem viņa pieķērusies un šo nodarbi mainīt nedomā. Brīžam sarunai pa vidu Ričards mēģina pateikt, ka viņam arī patīk zirgi, bet Oskariņam vēl jāapgūst runāšanas prasme. Tomēr aplokā puikas nebīstas pat tad, kad lielie dzīvnieki aplaimo viņus ar maigu pieskārienu.