Marta, kuru zirgi atzinuši par savējo
11.11.2015

---

Autors: Aivars Ustups
Datums: 16.10.2015
Izdevums: Liesma

Ir piektdienas novakare. MARTA BIRZLEJA pēc atgriešanās no darba Rīgā tūdaļ steidz pie saviem zirgiem, kas ganās pie Miegupītes Kauguru pagastā netālu no Mūrmuižas. Viņa vēl pat nepagūst pietuvoties aplokam, kad viens no zirgiem kļūst uzmanīgs, vērīgi paraugās uz nācēju vai arī pēc kādām īpašām maņām saprot, ka mājās ir atgriezusies Saimniece. Pēc brīža jau visi steidz sasveicināties.

«Piektdienās man pat it kā pazūd laika izjūta, jo ātrāk gribas tikt mājā pie zirgiem. Nu jau ir 10 gadi, kopš mums pašiem ir zirgi. Taču joprojām, kad atbraucu mājās, varu vai trīs stundas sēdēt ganos un skatīties uz tiem. Prieks par zirgiem neizsīkst, neizzūd. Viņiem ļoti patīk, ka pievēršu uzmanību. Tas gan vienmēr jāatceras — kad kaut ko dod vienam zirgam, tad noteikti jādod citiem arī. Kad satiekamies, visi kaut kā pat nemanāmi mani saošņā. To var uzskatīt pat par sava veida mīļu sveicienu. Redze zirgiem arī it kā ir laba, bet primārā maņa ir oža,» tā Marta par saviem sešiem un vienu viņu aploku īres platībā izmitināto zirgu.

«Birzlejas» Kauguru pagastā ir Martas tēva Arta iecerēta un būvēta māja. Kolhoza laikā tēvs bijis apvienotās bišu dravas vadītājs. Ģimene dzīvojusi Mūrmuižas ciematā daudzdzīvokļu mājā. Bet katram laukos dzīvojošajam ir arī sapnis par savu māju. Kolhozs «Kaugurieši» tādas bija sācis būvēt, no sākuma tikai ciematā. Kad vēlāk atļauts celt arī ārpus ciemata, izraudzītajā vietā pieteicies arī Artis. Tagad viņš saka: «Nedaudz par agru kolhozu nolikvidēja. Manas mājas būvniecību nepaspēja pabeigt. Privatizācijas laikā aizsākto būvi privatizējām un pabeidzām paši.» Uz savām mājām pārcēlušies vien 2001. gadā. Saimniecība ir neliela ar tikai 11 hektāriem zemes. Sākuši ar piena lopkopību. Tagad galvenā nodarbe ir zirgi.

No hobija līdz studiju tēmai
Tie — Martas lielās ieinteresētības dēļ. Viņai zirgi iepatikušies jau bērnībā, kad Siguldā, ekskursijā skatoties zelta rudeni, pirmo reizi izdevies iesēsties arī zirga seglos. Taču īstā zirgu mīlestība sākusies ar kaimiņos «Sietiņos» saimniekojošo Lapiņu darba zirgu. Sadraudzējusies ar to, arī sākusi doties izjādē. Tad avīzē pamanījusi sludinājumu par zirga pārdošanu. Tā apmēram pirms 11 gadiem «Birzlejās» ieradusies Selfa. Pēc tam sekojuši pārējie. Vienmēr atlicinot laiku nodarbēm ar zirgiem, Marta pabeidza Pārgaujas ģimnāziju, pēc tam apguva bakalaura zinības Vidzemes Augstskolas Sociālo zinātņu fakultātē. Tagad studijas turpina maģistrantūrā par tūrismu. Marta raksta maģistra darbu par sirdij tik tuvo tēmu «Izjāžu tūrisma attīstības potenciāls Latvijā». Tā ir arī reāli ar pašas zirgiem pārbaudāma. Pagaidām saimniecība gan zirgu izjādes svešiem vēl nepiedāvā, bet pati, arī kopā ar draugiem zirga mugurā ne vienu vien taku izstaigājusi. Ulda Punkstiņa aicināta, pirms pāris gadiem ar saviem zirgiem piedalījusies arī pasākumā vēsturiskajā Pekas kalnā. Viena no izjādes takām, ko ar laiku varētu piedāvāt klientiem, arī varētu būt gar Miegupīti līdz pat Gaujai. Zirgu ceļš tur bijis jau senāk. Pat nekas, ka nu vietām ar latvāņiem aizaudzis, jo zirgi no tiem nebaidoties, pat pa reizei garšīgi nobaudot. Kad šo ideju sākšot virzīt jau nopietnāk un reālāk, problēma varētu būt, vai visi saimnieki tādai zirgu pastaigai cauri saviem īpašumiem piekritīs. Marta atzīst, ka viņai pašlaik vēl trūkst zināšanu, lai sāktu nopietnu ar zirgiem saistītu biznesu, bet cer, ka tieši studijās caur tūrisma prizmu šādas iespējas tālākā nākotnē saskatīs.

Darbs un zirgu gudrības
Lai gan zirgkopība patlaban «Birzlejās» ir galvenais saimniekošanas virziens, ienākumu gūšanas avots tas nav. Zirgi drīzāk ir burvīgs hobijs vai, kā atzīst Marta, arī savdabīgs dzīves un domāšanas veids. Tieši tādēļ, lai ar laiku mēģinātu šo hobiju attīstīt par nodarbi, kas varētu sākt dot ienākumus, liela ir bijusi motivācija atrast labi apmaksātu darbu. Izdevies. Viņa Rīgā strādā uzņēmumā, kas nodrošina ar pārtiku pasažierus lidmašīnās. Martas pienākumos ir pasūtījumu apstrādāšana un procesa koordināšana, lai produkcija aiziet uz vajadzīgo lidmašīnu. Iznākot strādāt ar ļoti dažādiem cilvēkiem, runāt turklāt dažādās valodās. Taču pie zirgiem nu tiekot vien nedēļas nogalēs. Tikmēr to uzraudzīšana tēva plecos. Pārāk gan ar zirgu kopšanu viņu cenšoties nenoslogot. Par zirgiem sākumā nedaudz zinošāks bijis tēvs, kuram ar tiem kaut minimāla saskarsme iznākusi kolhoza laikos. Pēc tam mācījušies abi. Nu jau bieži tēvs padomus prasot Martai. Pati viņa zināšanas par zirgiem krāj gan no grāmatām, gan it īpaši internetā. «Man visvairāk patīk pētījumi, kuros cilvēki ir jau nonākuši pie reāliem secinājumiem, kā ar zirgiem vislabāk darboties. Latvijā man autoritāte ir Daina Lukša. Arī viņa ir gados jauna zirgu trenere Rīgā. Viņa māca saprasties ar zirgiem bez vardarbības. Faktiski māca ne tik daudz zirgus, cik cilvēkus, kā viņiem ar zirgiem uzvesties. Tieši tādā virzienā par zirgiem domāju arī es,» tā Marta.

Viņa uzskata, ka būtiski ir saprast zirgu valodu, kas faktiski ir ķermeņa valoda. Ar skaņām zirgi sazinās ļoti reti. Pat ilgi uzturoties ar zirgiem kopā, viņu ķermeņa valodu cilvēkam ir grūti saprast. Taču zirgi cits citu saprot. Tiem, kurus mēdz dēvēt par zirgu vārdotājiem, ir tik smalka izjūta, ka viņiem izdodas piekļūt ļoti tuvu zirgu izjūtām, saprast zirga problēmas vai bailes. Tikai tik ļoti tuvu piekļūstot, var sakārtot problemātiska zirga raksturu. Nekāda buršana tā nav. Zirgi gan savu valodu, gan galvenokārt sapratni, no kā ir jābaidās un no kā nav, iegūst no mātes. Dzīves sapratne viņiem veidojas pie mātes sāna. Pat jau pieaudzis zirgs, saskaroties ar iepriekš neredzētu situāciju vai troksni, steigs palūkoties, kā uzvedas viņa mamma. Ja mamma stāv absolūtā mierā, ar to ir pateikts, ka nav jāsatraucas.

Marta stāsta: «Taču zirgu bara hierarhijā visu nosaka nevis pieredze un gadi, bet tas, kurš ir ātrākais un stiprākais. Par tādu šobrīd «Birzlejās» sevi pieteicis Legro. Ciltsmāte Selfija to visu nu uzņem ar sapratni, ir ļoti mierīga un nekādu līderību pat vairs nevēlas. Zirgi ir bara dzīvnieki. Kad tiek atvests zirgs no citurienes, viņam pats svarīgākais ir pēc iespējas ātrāk saprast, kur hierarhijā ir viņš un kur citi zirgi. Pēc tam nekādu problēmu vairs nav. Reizēm viens otram iekož, to var redzēt pēc caurumiņiem spalvā. Bet jādod viņiem iespēja arī šādas lietas kārtot dabiski. Jāpalaiž pļavā, kur viņi pakāpeniski to izdara, bet nekad neaiziet līdz kādām nopietnām traumām. Citādi ir, kad zirgu ļoti ilgstoši tur vienu pašu, pat gadiem stallī, kad tāds tiek pie bara, var būt traumas. Zirgs, kas pārāk ilgi ir bijis vientulībā, manuprāt, vairs nesaprot vai ir aizmirsis zirgu pasaules sadzīves normas.»

Neatkārtojamās izjūtas
Jaunajai zirgkopējai darbošanās ar saviem mīluļiem līdz šim ir bijusi pietiekami veiksmīga. Pa visiem gadiem vien piecas reizes no sedliem izkritusi. Tas pat pieredzējušiem zirgu treneriem esot pamaz. Izjūtas zirga mugurā esot neatkārtojamas. «Droši vien katram cilvēkam tās ir savas, bet man tās ir neatkārtojamas, pat katru reizi savas. Jāizkustina ir visi zirgi, bet tos, ar kuriem ir iznācis vairāk strādāt, būt kopā, varu labāk sajust un pat saprast. Arī zirgs mani labāk saprot. Arī tad jājiens iznāk gan vieglāks, gan patīkamāks, zirgs mani saprot. Pēdējā laikā vairāk iznāk darboties ar tieši ar Legro. Mācāmies ar zirgiem laukumiņā pareizās kustības, reizēm ejam apvidū, tad labprāt arī paskrienam. Auļus gan tikpat kā neizmantojam, jo laikus ir jādomā, kā zirgu atdabūt atpakaļ pie mierīgas uzvedības. Auļojot zirgi ļoti aizraujas. Sacensībās nepiedalos, tāds nekad arī nav bijis mans mērķis. Mana sajūta par zirgiem ir nedaudz citāda. Vairāk mīļuma sajūta. Es mācos no zirgiem, kā viņi prot atšķirt labo no sliktā, ko viņi lieliski uztver instinkta līmenī. Jo zirgiem, kuriem ir iespēja būt dabā un tajā dzīvot maksimāli dabiski (cik nu tas tomēr saimniecībā ir iespējams), sajūta par lietām un apkārt notiekošo attīstās ļoti smalka. Mūsu zirgi arī cauru ziemu dzīvo ārā. Visu cauru gadu. Vienīgais viņiem ir nojumītes, kur reizēm viņi var paslēpties vasarā no kukaiņiem, ziemā, kad laika apstākļi patiešām ir briesmīgi. Viņiem ir izveidojies fantastisks rūdījums un imunitāte. Neviens nav slimojis. Arī strādāšanu ar zirgiem vairāk realizēju citā plaknē, galvenokārt domājot par barošanu, kopšanu, aprūpi. Katram cilvēkam ir kaut kas tāds, kas palīdz labāk saprast pasauli un lietu kārtību. Man tie ir zirgi. Nav jau tā, ka zirgi ir vienīgā lieta, ko dzīvē gribu darīt. Studēju, strādāju, bet arī mācos daudzas lietas labāk saprast caur to dabisko, kas ir zirgos, jo viņi bieži ir gudrāki par cilvēkiem.»

Zirgu pieņemtā
«Taču visfantastiskākā ir sajūta, ka viņi mani ir pieņēmuši par vienu no sava bara. Nekādās situācijās, pat kad zirgi sāk cits citu dzīt un skriet, man nav nācies bēgt. Kad esmu kopā ar kādu citu, tas pats Legro bieži, kamēr nav ticis skaidrībā, ka tas ir draugs, mēģina sargājot nostāties starp šo cilvēku un mani. Taču pats lieliskākais ir, ka šo brīvībā dzīvojošo zirgu baru varu aizvest, kur vien vēlos. Ir vien jāaicina: Nāciet! iesim!, un visi nāks man līdzi. To uzskatu par sevišķi lielu pagodinājumu, jo ir taču barā stingra hierarhija, ka visi seko vadonim, kuru uzskata par stiprāko un ātrāko. Tātad viņi mani ir pieņēmuši par savējo, atzinuši par Saimnieci!».