Laiki mainās, zirgi paliek
22.12.2016

---

Autors: Sarmīte Feldmane
Datums: 22.12.2016
Izdevums: Druva

Drustu pagastā tikai četrās saimniecībās audzē zirgus.

"Šis ir tāds pārdomu gads," saka "Riekstu" saimniece Anita Skuja, bet saimnieks Guntis Pauga piebilst, ka no laukiem nekur nemuks, turpinās saimniekot. Saimniecībā gandrīz likvidēts slaucamo govju ganāmpulks.

Bija vairāk nekā desmit, pirms gadiem pat vairāk nekā 20. "Krīzes nāca un gāja, ganāmpulku tad samazinājām, tad atkal palielinājām. Šoreiz gan nolēmām, ka tā saimniekot nevar. Krīzes apnikušas. Atstājām četras slaucamas govis. Nopērkam kādu bullīti, nobarojam, pārdodam," pastāsta Anita.

Gadu gaitā strādāts daudz un grūti. Bija tikai roku darbs. Lai vieglāk, nopirka pirmo zirgu Pērli. Tad arī zirgkopība sarosījās. "Bērni bija mazi, iedomāties nevarēju, ka pati vēl piedalīšos sacensībās. Bet viss notika," bilst Anita.

Pirms 12 gadiem 'Riekstos" tika uzcelts stallis. Tagad tajā mitinās 13 zirgi. Lielākā daļa jaunzirgi. "Gadi jāgaida, līdz izaug. Ja būs piedalījušies sacensībās, tad var cerēt, ka to kādam ievajadzēsies. Zirgs jāvērtē kā glezna, kā tas izskatās dabā. Audzētājam dzīvē svarīgākais izaudzēt sapņu zirgu. Visu mūžu vari uz to tiekties," pārdomās dalās Guntis.

Anita un Guntis ar zirgiem bijuši saistīti no bērnības. Anita atceras, kā draudzenei aizgājusi līdzi pie zirgiem, pirmoreiz uzkāpusi mugurā. Mamma uzrakstīja atļauju, ka meita drīkst iet trenēties. Guntim zirgi vienmēr bijuši mājās, kļuvis par zootehniķi, viņš starp citiem darbiem neaizmirsa zirgus.

"Zirgkopība Latvijā ir zirgmīļu rokās. Kādreiz stingri bija noteiktas šķirnes. Tagad, ja zirgs dzimis Latvijā, tas ir Latvijas siltasinis, ardeņu vispār palicis ļoti maz. Diemžēl valsts līmenī intereses nav. Ka neiznāk kā ar Latvijas brūnajām govīm, kuras tagad meklē, jo vairs nav," pārdomās dalās Anita.

Pa šiem gadiem "Riekstos" bijuši vien pāris bērni, kuri gribējuši iemācīties un kam paticis jāt. Protams, tā ir arī vecāku uzņēmība, jo bērns uz treniņiem jāved. Regulāri pie Anitas un Gunta trenēties jāšanas sportā brauc Rendija Kivkucāne. Viņa mācās Smiltenes tehnikumā. "Gadās, ka ir bailes, tās jāpārvar. Kad nokrīti, uzreiz jākāpj zirgam mugurā. Kurš nav kritis, nav jātnieks," saka Rendija, bet Anita papildina, ka šodienas bērniem ir bail no zirgiem. Arī pašu bērniem nav bijis intereses par zirgiem, jāšanas sportu. Meita dzīvo un strādā Jaunzēlandē, dēls atgriezies no Anglijas. "Svešatnē viņi nav uz palikšanu. Bet ir skeptiski, ka varētu atgriezties laukos, jo nav sviru, lai piesaistītu," pastāsta Guntis.

Šī vasara zemniekiem bija sarežģīta, siens tika vākts vēl rudenī. "Sienam nav vērtības. Kaķis var aiziet noķert peli, bet, ja zirgam nav siena, nepateiksi taču, lai iet un meklē barību," saka Guntis.

Zirgiem lielākais kārums ir burkāni. To izaudzēts, lai pietiktu visai ziemai. Kad saimniecei rokā burkāns, zirgi izstiepj lūpas un bubina. "Zirgi it tik dažādi. Nav visi cukurgailīši. Viena tēva meitas viena mīlīga, otrai, kā kaut kas nepatīk, tā pakaļkājās," pastāsta Anita, bet Guntis piebilst: "Zirgs tas ir kas īpašs. Tas ir miers. Vari parunāties, uzkāpt mugurā. Kad vecā ķēve uzliek galvu uz pleca, to sajūtu neizstāstīt."

Saimnieks aiziet pie aploka un sauc: "Kuži, kuži", zirgi cienīgā gaitā nāk mājās. Tā zirgus saucis viņa vectēvs. "Rieksti" ir Gunta vecvectēva celta māja.

"Dzīvojam triju novadu krustojumā, mums ir robeža ar Ranku, Jaunpiebalgu, Smilteni. Lai aizbrauktu uz Jaunpiebalgu, nākas iebraukt Rankas pagastā. Kāds mums sakars ar novada centru Raunā. Parasti iepirkties braucam uz Smilteni, kas ir tikai 24 kilometrus, bet līdz Cēsīm 40," pastāsta "Riekstu" saimnieks.