Laba ziņa: lai kāptu zirga mugurā, nav jāgaida vasara!
02.02.2017

---

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv

«2016. gads mums bijis ļoti darbīgs, ražens un piepildīts,» apliecina jātnieku sporta kluba «Potenciāls» vadītāja Ieva Dundure. Kā skaists punkts uz «i» pēc pērn paveiktā abiem ar kluba valdes locekli Māri Prūsi ir 7. janvārī saņemtā Latvijas Jātnieku federācijas Gada balva, kas apliecina, ka viņu zirgs Rafaello jau otro gadu atzīts par labāko jaunzirgu iejādē.

Tik tālu varbūt viss izklausās gana lietišķi, lai šķistu, ka runa ir gluži vai par atzinīgi novērtētu uzņēmumu. Tomēr, dodoties uz Ģibuļu pagasta Spāri, mēs zinājām, ka satiksim skaistu pāri — divus jaunus, labu izglītību ieguvušus cilvēkus, kuri kopā ir raduši iespēju sevi nodrošināt, dzīvojot laukos, darot to, kas pašiem tīk, vienlaikus veidojot tūrisma piedāvājumu un iepriecinot spāreniekus ar apjausmu, ka ne visi aizbrauc no Latvijas.

Klubs «Potenciāls» dibināts
2013. gadā, bet tieši pagājušajā gadā Ieva un Māris beidzot varēja atklāt jāšanas laukumu piemājas pļaviņā. «Viss uz priekšu virzās lēnām — arī tāpēc, ka tas ir mūsu pašu ieguldījums, roku darbs,» atklāj Ieva. Viena lieta esot, ka pakalpojumu pirkšana maksā gana lielu naudu, bet otra — ka laukuma izveidē, kur būtiska bija uzkalna nolīdzināšana, tehnika neko daudz nav varējusi palīdzēt. «Veicot šo darbu ar rokām, visu varējām sakārtot tā, kā vajag. Kad traktors brauc pāri, tad mālu un visu pārējo saveļ kopā. Mēs paši to, kas bija sliktāks, varējām pirmo savest uz malām, un to, kas labāks, pataupīt virsējam slānim,» skaidro Māris. Tā nu abi jaunieši 1800 kvadrātmetrus lielo jāšanas laukumu būtībā izveidojuši ar lāpstām un ķerru! «Ķerras — mūsu mazie traktoriņi,» smejas Ieva. Traktors vien beigu posmā palīdzējis sašķērēt milzīgās zāles velēnas, bet paši vēl ar grābekļiem izgrābuši no laukuma saknes un zāli.

2015. gada pavasarī sākuši virzīties pretī šim mērķim, viņi laukuma izveidei nav diendienā veltījuši katru brīvo brīdi, tāpēc šo laiku vairāku mēnešu garumā abi atceras ar patiku. «Nav jau tā, ka mēs tikai ar laukuma labiekārtošanu no rīta līdz vakaram nodarbojāmies. Bija jau arī pārējie ikdienas darbi — dārzs, malkas sagāde, zāle, zirgi,» saka Ieva. «Pa stundai dienā — fiziskas aktivitātes! Citi ir laimīgi pēc darba aiziet papeldēt vai paskriet, bet mums gan ietaupījās nauda, gan bija treniņš svaigā gaisā abiem kopā, zirgiem turpat tuvumā ganoties,» vērtē Māris.

Jāšanas laukuma izveidi Ieva un Māris dēvē par pagājušā gada redzamāko veikumu. 2016. gada pavasarī laukums tika apjozts ar žogu jātnieku papildu drošībai, pēc tam tika izveidoti pilnvērtīgiem treniņiem nepieciešamie šķēršļi un iejādes burti, bet rudenī tas tika papildināts ar apgaismojumu, tāpēc vairs nav problēmu arī tumšajā gada laikā treniņus un izjādes rīkot vienādi labi gan dienā, gan vakarā vai, kā Māris smejas, — ja laika apstākļi atļauj, var trenēties kaut visu nakti! «Lai piedāvājums tiktu pamanīts, ir ar kaut ko jāizceļas uz apkārtējo fona. Tuvējā apkārtnē tāds apgaismots laukums, kurā faktiski visu cauru gadu var darboties, ir mūsu rozīnīte,» viņš uzskata.

Kluba apmeklētāju vidū
esot gan cilvēki, kuri mērķtiecīgi trenējas, lai piedalītos sacensībās, gan tūristi, kuri vienkārši reizumis atbrauc uz izjādēm. «Vasaras sezonā jūtami pieaug tūristu skaits, lai gan pa kādam jau uzrodas visa gada garumā. Pastāvīgo jātnieku mērķim nav noteikti jābūt sacensībām — mērķis var būt arī veselības uzlabošana vai vaļasprieks — aktīva brīvā laika pavadīšana, reizē kaut ko iemācoties. Lai piedalītos sacensībās, jātrenējas regulāri,» uzsver Ieva.

Pašlaik jaunākajam jātniekam klubā «Potenciāls» esot pieci gadi, lai gan siltākā laikā uz zirga kopā ar mammu vai Ievu sēžas pat divgadīgs bērniņš. «Nav vecuma ierobežojuma,» trenere uzskata. Cilvēkam esot jādod iespēja pamēģināt, kā tas ir — sēdēt zirgam mugurā. «Bieži vien ir tā, ka tas, par kuru šķiet — būs grūtāk, ar savu gribēšanu un neatlaidību aiziet priekšā tiem, kuri domā, ka viņiem jau tāpat viss sanāk, jo ir talants,» Ieva pamanījusi.

Protams, jātnieku sportā, tāpat kā jebkurā citā jomā, ir savi priekšnosacījumi, kas mācības padara vieglākas, bet arī te lielāko panākumu daļu veido ieguldītais darbs. Vieglāk esot, ja cilvēks spēj izjust jāšanas ritmu, ir pacietīgs, neatlaidīgs, un panākumi neizpaliks tam, kuram ir gribasspēks, mērķtiecība. «Tik izteikti svarīgas nav tādas fiziskas īpašības kā spēks vai ātrums. Svarīgāka ir sevis koordinācija, spēja sevi pārvaldīt, līdzsvars, lokanība, veiklība. Vēl būtiska ir spēja izjust zirgu, būt saskaņā ar to. Vienmēr saku — treneris var iemācīt jātniekam teoriju, sniegt zināšanas, tehniku, bet to īsto izjūtu iedot nevar, tā jāsajūt pašam,» pamanījusi Ieva.

Pagājušajā gadā viņu un Māri pārsteidzis ne viens vien viesis no tālākām ārzemēm — Maskavas, Vācijas, Anglijas. Abi smejas, ka pati vieta jau palīdz piesaistīt tūristus, jo Ventspils šosejas malā viņi ar zirgiem esot gluži kā uz paplātes. Noderot sadarbība ar Talsu novada tūrisma informācijas centru, Ieva cenšas regulāri par «Potenciāla» piedāvājumu un aktualitātēm atgādināt sociālajos tīklos, un bieži cilvēki braucot, jo citi ir viņiem šo vietu ieteikuši.

Protams, arī pašiem īpaša šķiet
saskarsme ar zirgiem. Ja Ievai jāšanā ir jau 18 gadu pieredze, tad Māris zirgus iepazinis salīdzinoši nesen. Viņam patīkot atrasties arī zirgam mugurā, tomēr sevišķi bieži jāt nesanākot, biežāk — vest zirgu pie pavadas, kad kāds cilvēks dodas izjādē. «Lai vestu zirgu aiz pavadas, jābūt paklausīgam zirgam un nelielam krampim rokās,» Māris spriež. Vēl esot jāpiemīt prasmei vasarā veikli cīnīties ar dažādiem knišļiem, kas zirgus padara nemierīgus.

Starp citu, jāšanai vasara nemaz neesot tas labākais gadalaiks! Pavasaris, pirms kukaiņi mostas, un rudens, kad tie jau ir pazuduši, esot piemērotāks laiks, tomēr piedāvājums ir spēkā visu gadu.

Tāpat kā cilvēki ir dažādi, arī zirgu raksturs atšķiroties. Rafaello esot čomīgāks, pozitīvs, draudzīgs, pat uzbāzīgs un labprāt strādājot, darbojoties līdzi. Ronda esot ieturētāka, kaprīzāka, nelabprāt ļaujoties svešiem glāstiem. «Ja tā padomā, cilvēkiem arī nepatīk, ja sveši viņus čamda visās malās!» Māris aicina aizdomāties. Jāšanai gan labi derot abi zirgi. «Tāda komandiņa mēs esam — lielākais vairums jāj ar Rondu. Esam darba kolēģītes, labi sastrādājušās. Tas nav mazsvarīgi! Kad vēl uz zirga ir jātnieks, izveidojas tāds trīsstūris: treneris, jātnieks un zirgs. Skatoties uz zirgu, parasti treneris zina, ko dara vai nedara jātnieks! Viss ir ļoti vienkārši, bet ir jābūt zināšanām, uztrenētai acij, spriež Ieva. Būdama jau kvalificēta jātnieku sporta trenere, viņa labprāt turpinot papildināt savas zināšanas un prasmes semināros, kursos, izvēlas tematisku lasāmvielu. «Daru daudz ko papildus, lai sevi pilnveidotu un attīstītu gan kā trenere, gan kā sportiste,» Ieva apliecina.

Par izcīnītajām balvām viņa saka: «Tas ir regulāru treniņu un sacensību rezultāts. Visu sezonu ir izdevies startēt vienmērīgi, stabili. Tas ir devis apbalvojumu kopvērtējumā — Latvijas Jātnieku federācijas jaunzirgu konkurencē iejādē Gada balva mums ir otro gadu pēc kārtas. Patīkami, protams!»

Lai piedalītos sacensībās, nākoties ieguldīt nopietnu darbu. «Gada griezumā gan ir sacensību periods, sagatavošanās periods, pārejas periods — nav tā, ka visu gadu sešas septiņas reizes nedēļā vienādi trenētos! Treniņu veidi atšķiras, un ir jāskatās, kas tajā brīdī nepieciešams. Janvārī trenējos kādas četras reizes nedēļā. Jā, tā man ir kļuvusi par zināmu nepieciešamību. Cenšos trenēties no rītiem, lai tas ir padarīts, un jūtos atmodusies dienai. Katru dienu gan netrenējos, jo zirgam arī vajag kādu brīvdienu, kad var vispār neredzēt seglus, izbaudīt brīvo laiku, atpūsties fiziski un garīgi,» pastāsta Ieva.

Ir prieks būt novērtētiem,
un tāpat iepriecina arī tas, ka ir izdevies te, Spārē, apliecināt savu varēšanu, neskatoties uz sākotnējo skepsi. «Centāmies no sirds, un to cilvēki jūt,» uzskata Ieva. «Visvairāk man patīk, ka varu strādāt pats sev. Kad Ievai jautā, kāpēc mēs arī svētdienā strādājam, viņa atbild: jo mums patīk mūsu darbs! Ar tūristiem, kuri vienkārši grib pavizināties, izvēdināt galvu svaigā gaisā un dabā, to stundas izjādi jau es pavadu, ejot ar kājām, un tā ir fiziska aktivitāte. Ar to varam nopelnīt, mums tas patīk, ir labi veselībai un vēl esam izrunājušies ar cilvēkiem! Kur vēl labāk!» izsaucas Māris.

Daudzi gan nesaprotot, kā ar zirgiem var nopelnīt, jo tie prasa ne tikai darbu, bet arī finansiālus ieguldījumus. Ieva skaidrības labad piebilst, ka viņu darba laiks arī neesot no 8.00 līdz 17.00 — te jābūt gatavam uz nemitīgu rosību. Tomēr šis ir veids, kā pašiem būt sev saimniekiem un ne tikai neaizbraukt uz ārzemēm, bet pat no lielajām pilsētām atgriezties laukos. «Tagad jau tā tendence ir visā Latvijā, ka lauki pamazām izmirst, un tie, kuri pēc kaut kā tiecas, aizbrauc uz pilsētām vai ārzemēm. Kādreiz jau arī Spārē bija vairāk iedzīvotāju… Bet jūtam, ka vietējie priecājas par mums. Katrs, kurš te kaut ko dara, bagātina vietējo sabiedrību,» uzskata Māris.