Katrs ar savu stāstu, bet visi mīļumam

Aiviekstiete Sarmīte Jubule un zirgi allaž bijuši nešķirami jēdzieni. Sapni par savu dzīvnieku viņa ir piepildījusi, turklāt sirdsmīļumu un rūpes dāvājot arī to mazākajiem sugas brāļiem — ponijiem.

Govis nomaina poniji

Sarmītes māja ir netālu no Rīgas—Daugavpils šosejas, un arī daļa ganību ir līdzās tai. Līdz ar to garāmbraucēji ievērojuši tur uzturamies ponijus. Lielākoties gan divus vai trīs, tomēr Sarmītes un Ivara saimniecībā viņi ir pieci! Turklāt vēl aitas, kaza, kāds īpašs auns, zirgs un govs. Visi mīļumam, savam un citu priekam. Katram ir arī savs stāsts, kā viņš ieradies šajā piemājas saimniecībā.

Poniji Jubuļu sētā ienākuši, kad sapratuši, ka pienkopībai jāmet miers. Govis pārdevuši, bet dzīvniekus tomēr gribējies, un Ivars ierosinājis pirkt poniju. Tolaik bija piedāvājums no saimniecības “Rudo kumeļu pauguri” Latgalē, kurā ugunsgrēkā bija nopostīti staļļi, un saimnieki pārdeva daļu dzīvnieku. Tā pie Jubuļiem sētā nokļuva Hellija — gudrs un mīļš dzīvnieks.

Sarmīte stāsta, ka visi viņu poniji nākuši no diezgan zināmām saimniecībām. Poniju mamma ar dēlu uz Aivieksti atceļoja no Jumurdas. Iepriekšējās īpašnieces prasība bija, ka jāņem abi, jo pieraduši viens pie otra. Saruna notikusi pavasara pusē, bet vēlāk saimniece nav sazinājusies. Sarmīte nospriedusi, ka laikam pārdomājusi, tāpēc lūkojusi citus. Tādus noskatījusi Tīraines staļļos, kur varēja sarunāt izdevīgu cenu, un mājās pārvests Rafaello. Iepriekšējā mājvietā viņš vizinājis bērnus, un Sarmītei tas derēja. Vasaras beigās zvanījusi arī Jumurdas saimniece, jautādama, vai ņemšot ponijus, jo ilgāk turēt vairs nevarot, arī siens ziemai nav gādāts. Sarmīte nevarēja vairs pateikt nē, un tā saimniecībā ienāca arī Mona Liza un Jasmīns, kas ir Šetlandes šķirnes dzīvnieki. Iemīļoti un abi nešķirami kā līdz šim.

Pilns niķu

Augumā mazākais, bet naskākais ponijs ir Zigītis. To Sarmītei Ziemassvētkos uzdāvināja dēls Jānis. Strādājot ārzemēs, viņš internetā atrada sludinājumu, vienojās ar saimnieci Neretā un sarunāja, ka mājup dzīvnieku aizvedīs Sarmītes brālis Andris ar sievu Mārīti, kurai arī zirgkopība ir sirdslieta.

— Kad viņi ar kulbu iebrauca pagalmā, domāju, vēl kādu zirgu vai kumeļu nopirkuši un ved parādīt. Nē, Mārīte saka, tā ir dāvana man! Zigītis bija ērzelis, un tas nozīmē — ļoti nejauks. Mārīte gan mudināja, lai tik laižot barā, jo katram dzīvniekam pašam jāsaprot, kā rīkoties, bet gāja visādi. Sarunāju vetārstu Zigīti kastrēt, dakteris atbrauca — aplokā poniju nav! Neviena, lai gan iepriekš nožogojumu nebija ne reizi lauzuši. Stundu pēc tam pa pagastu dzenājām savus dzīvniekus. Iepriekšējā vakarā kaimiņiene jautāja, vai nebūšot žēl Zigītim vīrietību atņemt, un vēl pasmaidīja, lai pastāstot viņam arī, kas nākamajā dienā gaidāms. Pēc tam Ivars jokoja, ka laikam gan nevajadzēja neko viņam teikt, — smejas Sarmīte.

Tagad Zigītis ir itin rāms, bet kāds niķis jau vēl palicis. Saimniece piekrīt teiktajam, ka ponijiem nav saldākais raksturs. Tomēr Sarmītei grūti būt bargai saimniecei, tik vien, lai dzīvnieks “nekāptu uz galvas”.

Aitām konkurentu nav

Arī par citiem dzīvniekiem saimniecei ir savs stāsts. Aitām braukuši pakaļ uz Jēkabpils novadu. Tās nāk no saimniecības, ko apkopj ar dažādām atkarībām sirgstošie, cenšoties no tām atbrīvoties. Šķirnes tur audzē daudz un dažādas, bet Jubuļi izvēlējušies bezšķirnes blējēju, kas vēlāk krustota ar gaļas šķirni. Tomēr tas nenozīmē, ka aitas domātas pārtikai. Līdz katlam tās visbiežāk nenonāk viena iemesla dēļ — nevienam no viņiem nav patikas lopiņiem atņemt dzīvību. Tā arī vienīgā palikusī kaza brīvi staigā ganībās un iepriecina viesus. Savukārt Svētā Jakoba šķirnes avens atvests no Vietalvas pagasta un ir īpašs ar to, ka viņam ir četri ragi. Mīļš dzīvnieks, tomēr nevar garantēt, ka neliks ragus lietā, tāpēc lielākoties uzturas savā nožogojumā.

Sarmīte atzīst, ka auni ar vairākiem ragiem raisa interesi un izbrīnu pieaugušajiem, bet bērniem vienalga, cik to ir. Galvenais, ka interesants dzīvnieks. Turklāt vismīļākās esot tieši aitiņas.

Saimniecībā ir arī govs, lai ir piens savai iztikšanai. Kad kāds atnāk apskatīt dzīvniekus, Sarmīte dzen to malā, bet daudzi teic, lai tā nedarot, jo arī govi grib redzēt. Reiz pat saņēmusi komplimentu, cik viņai skaista govs! Pilsētniekiem tā ir eksotika.

— Mana lielā mudinātāja un atbalstītāja ir brāļa sieva Mārīte. Daudz ko darām kopā, un zirga iegāde arī vairāk bija viņas iniciatīva, lai kopā var doties izjādēs. Dzīvnieki savā starpā sazviedzas, jo sētas atrodas netālu. Man zirgi patiesi bijuši tuvi no bērnības, un atceros, kā ar maizīti baroju sovhoza dzīvniekus, par ko no vecāsmātes dabūju kārtīgu brāzienu. Tagad man jau gadu ir Agra. Gudrs, mierīgs un nosvērts zirgs, kuru nesatrauc ne automašīnu, ne citi trokšņi. Neraugoties uz savu raksturu, viņai gan bieži mainījušies saimnieki, bet nu jau esam viena ar otru saradušas, — stāsta Sarmīte.

Pilna sēta

Ar laiku viņa vēlas uzņemt saimniecībā viesus un ar ponijiem vizināt bērnus, bet tam jāsagatavojas. Pašai vēl daudz jāmācās, lai varētu dzīvnieka mugurā sēdināt kādu citu. Turklāt ir darbs un jāpagūst saimniecības darbi, ko pagaidām grūti savienot ar viesu uzņemšanu. Daži jau brīnās, kam viņai tik daudz poniju, lai kādu pārdod. Tomēr visi iemīļoti un nevarētu šķirties. Liela aprūpe vasarā ponijiem nav vajadzīga, tomēr barība ziemai jāsagādā. Tā ka šobrīd tas ir tikai Sarmītes vaļasprieks.

Tāda ir arī biškopība. Dēls Madars, kurš strādā ārzemēs, ar to nodarbojas profesionāli. Arī Sarmītei bija par to tālejoša doma, bet sapratusi, ka neko no tā nezina, un devās mācīties. Tā iznāca, ka vispirms mācību iestādi biškopībā beidza dēls un tad mamma. Viņa gan atzīst, ka tas ir ļoti smags darbs, lai ar esošajiem resursiem izvērstu darbību, tāpēc drava ir tikai pašu vajadzībām.

Apstaigājot Sarmītes piemājas saimniecību, vaļasprieki seko cits citam. Pēc izglītības viņa ir dārzniece, bet sen vairs nestrādā šajā profesijā. Tomēr šīs zināšanas un patiku viņa izmanto siltumnīcā, kur sirdslieta ir tomātu audzēšana, bet košumdārzā kuplo hortenzijas. Smejos, ka citi ar laiku samazina dobes, bet viņa vērš plašumā. Puķēm un košumkrūmiem “atkarota” mežmala, un vasarās zied visos sētas stūros.