Janas moto – jo vairāk dari, jo vairāk pagūsti
02.01.2018

---

Autors: Līga LIEPIŅA
Datums: 15.12.2017
Izdevums: Auseklis

Šodien vārdadienu svin limbažniece Jana MAURĪTE. Sarunā ar gaviļnieci biežs viesis ir viņas skanīgie smiekli un jūtams gaišums un pozitīvisms. Jauniete mācās Limbažu novada ģimnāzijas 11.c klasē. Kolektīvs ir labs un audzinātāja Ilze – jauka un mīļa. Jana turklāt ir vienā klasē ar savu labāko draudzeni Laumu, kura Limbažos sāka mācīties kopš 3. vai 4. klasītes, un no tā laika abas arī ir labākās draudzenes.

Ārpus mācību laika gaviļniece pagūst iesaistīties vēl ļoti daudzās aktivitātēs. Kopš apmēram četru gadu vecuma Jana dzied. Viņas mamma Lana pamanījusi, ka meitai tas padodas, un aizvedusi pie vokālā pedagoga. Šobrīd jauniete darbojas vairākos kolektīvos: vokālajā grupā Pogas, Annijas Miezes studijā Mūzikas spārnos, Limbažu novada ģimnāzijas korī un Daces Robules vadītajā duetā ar Esteri Tauriņu. Dziedāšana ir viens no sarunbiedres hobijiem. Un tas nebūt nenozīmē, ka mūzika kā mācību priekšmets skolā viņai būtu tas tīkamākais. Tādu mīļāko un netīkamāko mācību priekšmetu viņai nemaz nav, jo visi padodas līdzīgi un, ja reiz jāmācās, tad jāmācas. Meiteni vairāk saista tieši mūzikas atskaņošana:

– Mana stihija ir liriskās dziesmas. Vairāk gan sanāk dziedāt popu. Taču klausīties gan man tīk dažāda stila mūziku. Un tas ir arī veids, kā relaksējos.
Jana dejo arī Limbažu kultūras nama jauniešu deju kolektīvā Jampadracis.

– Grūti tā vienkārši nosēdēt, man patīk skriet un visur iesaistīties. Tad zinu, kur izlietoju laiku un ka tam ir kāds mērķis. Kopā sanāk diezgan daudz darāmā, bet kaut kā visu pagūstu. Jo vairāk jādara, jo vairāk var paspēt. Šķiet, ja man no kaut kā būtu jāatsakās, vairs nesaprastu, kas jādara, un nevarētu paveikt arī to mazumu. Protams, gadās arī reizes, kad gribas tikai palikt mājās… – atzīstas jauniete. Pēdējā laikā, īpaši vasarās, viņa pievērsusies vēl vienam hobijam – zirgiem. Viņas mamma Lana ir pieredzējusi zirgu trenere, kura ar šiem dzīvniekiem bijusi kopā no savas bērnības un, Janasprāt, zina par tiem visu. Liepupē mammas bērnības draudzenei ir zirgi, pie kuriem Lana ar Janu dodas, šovasar tas nedēļā darīts pat vairākas reizes. – Mamma mani trenē, lai varu piedalīties sacensībās. Nezinu, kā viņa to dara, bet mammai izdodas mani apmācīt, – smejas sarunbiedre. Treniņi ir pakāpeniski un nesteidzīgi – vispirms meitenei jāprot ar zirgu sadraudzēties, sadarboties, arī notīrīt, apseglot. – Man ļoti patīk darboties ar zirgiem. Tie ir apbrīnojami dzīvnieki, tajos ir tik daudz spēka, īstenībā tie ir pat pārāki par cilvēkiem, bet tai pašā laikā tie mums pakļaujas. Ja izveidojas saikne starp cilvēku un zirgu, tas ir vienkārši apbrīnojami, jo tad zirgs kopā ar cilvēku ir gatavs iet cauri jebkam un būt jebkur. Tas arī visvairāk fascinē, – stāsta limbažniece. Abas ar mammu lolo sapni, ka viņām kādreiz būs savs zirdziņš. Pagaidām šo sapni nevar īstenot, jo nav, kur dzīvnieku turēt.

Domājot, ko varētu apgūt pēc ģimnāzijas absolvēšanas, Jana atzīst, ka šobrīd vēl nav nosvērusies par labu kaut kam konkrētam. Ieceru ir gana daudz. Teiksim, virzīties dziļāk mūzikas sfērā, tāpat studēt medicīnu un pat apgūt automehāniķa arodu. Nav ierasts, ka meitenes interesē mehānika, bet Janu tā saista. Kopš 16 gadu vecuma jauniete vada motorolleru. Lielākoties gan ar to sanāk braukāt vasarā un pa pilsētu.

Esot dažādu kolektīvu sastāvā un arī kopā ar ģimeni, Jana paguvusi būt daudzās valstīs. Pēdējais tāds brauciens bija šovasar kopā ar Jampadraci uz Gruziju, kur dejotāji gan uzstājās ar savu koncertprogrammu, gan iepazina šīs valsts kultūru. – Vēlētos aizbraukt uz Austrāliju, arī Spāniju. Uz pēdējo vairāk tieši mandarīnu dēļ. Tie man ļoti garšo. Fascinējoši, ka tie Spānijā aug gluži kā pie mums ābeles, tikai pieej un noplūc. Tāpat ļoti gribētu vēlreiz aizbraukt uz Norvēģiju. Vienu vasaru tur pavadīju kopā ar tēti. Man patīk turienes daba, kalni. Mēs dzīvojām tieši kalnā un no tā pavērās burvīgs skats. Fantastiski! – atminas sarunbiedre.

Vārdadienu Jana atzīmēs kopā ar labāko draudzeni un ģimeni, tostarp brāli Aivo. Pēdējos gados gan tās atzīmēšana vairāk tiekot piesaistīta Ziemassvētku svinībām. Tie gaviļniecei ir īpaši, jo pirms ziemas saulgriežiem tiek meklēta svētku eglīte. Šis process mēdzot izvērsties pat pāris stundu garā pasākumā. – Bez Ziemassvētku eglītes es nevaru iztikt. Tā man ļoti patīk, un mājās uzreiz rodas svētku noskaņa, – secina jauniete. Ziemassvētkus viņu ģimenē iecerēts aizvadīt klusāk un šaurākā lokā, bet Jaungada sagaidīšana būšot plašākā kompānijā ar visiem radiem, draugiem un citiem tuvajiem cilvēkiem. – Ceru, ka nākamais periods būs veiksmīgs un izdosies viss, ko vēlos, – raugoties jaunā gada virzienā, teic Jana.