Izsīkušo enerģiju atjauno zirga mugurā
24.11.2016

---

Latgales Laiks
Inese Minova

Kopš Tatjana Avdejonoka iekāpa divričos, lai startētu savā mūžā pirmajās rikšotāju sacīkstēs, pagājuši vien divi gadi, bet tas jau kļuvis par ikdienas nepieciešamību. Ar rikšotāju sportu ir aizrāvies arī viņas vīrs Sergejs. Abu saimniecībā Dagdas novadā pa šo īso laika sprīdi jau izveidojies paprāvs zirgu ganāmpulks.

Ieraudzījuši saimniekus, zirgi rikšiem vien skrien pāri laukam klāt. Gluži kā uzticīgs suņuks, pakaļ visu laiku iet brūni lāsumainā Vendi, kurai vairāk par maizes gabaliņu gribas būt samīļotai. Savu mīksto purnu Sergejam kabatā cenšas iebāzt pelēcīte Galaktika ar izteiktām Latgales rikšotāju asinīm dzīslās, apkārt spriņģo Leopards un tumšās skaistules Astra un Vega.

Izjuzdams savu pārākumu, saimniecei majestātiski tuvojas Ikars, ar kuru Tatjana izcīnījusi jau vairākas uzvaras. Sergejs stāsta, ka drīzumā no Lietuvas gaida ierodamies divgadīgo Emmu Star, ar kuru, iespējams, startēt sacīkstēs gatavosies viņš pats.

Draugos ar zirgu no bērna kājas

Tatjanas vectēvs savulaik bijis govju gans kolhozā. Vecāki meiteni baidījušies laist zirgiem tuvumā, taču, kad Tatjanai palika četri gadi, vectēvs viņu uzsēdinājis zirgam mugurā, baiļu nebijis nemaz, viņa jutusies ļoti brīvi. Tas bijis zirgs vārdā Majors, kurš ļoti baidījās no automašīnām. Katru gadu vectēvam kolhozs devis citu zirgu, bet meitenes pienākumos bijis iet uz pļavu zirgam pakaļ. Viņa atzīst, ka bijusi gatava iet kaut kilometriem tālu. Seglu saimniecībā nebija, tāpēc rāpusies tāpat mugurā un aulekšojusi pa visu apkārtni.

Laukos Tatjana pavadījusi tikai vasaras brīvlaiku, bet vēlāk atgriezās Rīgā, kur dzīvoja kopā ar mammu. Šķiršanās no saviem mīluļiem vienmēr bijusi sāpīga, taču Tatjana atradusi iespēju Rīgā nodarboties ar zirgiem kādreizējā olimpiskās rezerves starptautiskās klases jāšanas sporta meistarības skolā, kur iemācījusies pareizi turēties seglos, vadīt zirgu, lēkt pāri šķēršļiem un pat ieguvusi otro pakāpi konkūrā.

Pēc pamatskolas Tatjana atgriezās dzīvot Andzeļu pagastā, lai palīdzētu vectēvam, kurš bija palicis viens. Bebrenes veterinārajātehnikumā ieguva veterinārijas feldšera specialitāti, taču, nepaguvusi pastrādāt savā profesijā, Tatjana nodibināja ģimeni un kļuva par mammu trim bērniem.

Ģimene nopirkusi Ezernieku pagastā vecas lauku mājas un zemi, soli pa solim izveidojuši zemnieku saimniecību. sākumā turējuši cūkas, tad pārgāja uz piena lopkopību, īstenojuši dažādus ES projektus, izbūvēja piena virtuvi, iegādājās tehniku. Kopā ar iznomāto zemi apsaimnieko ap 100 ha. Viņu saimniecībā ir 25 slaucamas govis. Tatjana atviegloti saka, ka pašlaik piena cena cēlusies no 15 centiem par litru vasarā līdz 19,7 centiem oktobrī. Piens no viņu saimniecības nonāk Lietuvā.

Abiem ar vīru saimniekot palīdz jaunākais dēls Andrejs, kurš mācās Ezernieku pamatskolā. Vecākā meita Svetlana strādā “ātrajos” Krāslavā, bet dēls Sergejs mācās Daugavpilī par mašīnista palīgu.

Vaļasprieks nav mērāms naudā

Zemniekiem atpūtai tiek atvēlētas vien dažas stundas diennaktī, ko par veselīgu miegu diez vai var nosaukt, taču kompensēt spēku un enerģijas izsīkumu viņiem palīdzot zirgi. Sākumā nav bijis pat domas par sacīkstēm, zirgs viņu saimniecībā bijis tikai darbam.

Pirms pāris gadiem zirgu audzētāja Jeļena Stašule no Kaunatas saaģitēja Tatjanu iesaistīties rikšotāju sacensībās. Tatjana, kura līdz šim jājusi tikai zirgam mugurā, pirmo reizi sēdās divričos, kuros bija iejūgts 15 gadus vecais Somijas čempions Eksis. Nedaudz patrenējusies, savās pirmajās sacīkstēs Dagdā pērn ziemā viņa finišēja otrā. Sergejs smejas, ka azarts rodas ļoti ātri. Sākumā neesot plānojuši pirkt savu zirgu, jo sacīkstēm nepieciešami arī divriči, kas nav lēts prieks. No Robežnieku zemnieku saimniecības paņēmuši uz laiku “audzināšanā” Krievijas rikšotāju Ikaru, kuram bijis negants raksturs un kurš bijis radināts strādāt tikai ar jātnieku mugurā. Sergejs pats uzmeistarojis divričus, iejūguši Ikaru un sapratuši, ka zirgam ir ķēriens un labs ātrums. Tatjana Ikaru sauc par zirgu “bez bremzēm”. Nolēmuši to atpirkt no saimniekiem.

Pērn sacīkstēs Robežniekos Ikars uzrādīja vislabāko ātrumu un visus pārsteidza, lai gan saimniekiem demonstrēja savu raksturu, atsakoties kāpt treilerī, lai brauktu uz sacīkstēm. Uzvaras sekoja cita pēc citas, mājās Tatjanai jau sakrājusies liela kausu kolekcija. Šovasar ar Ikaru izcīnīts Krāslavas novada kauss un gūta uzvara Ciblas novada rikšotāju sacīkstēs.

Drīz vien pēc Ikara iegādes saimniecībā uzradās Leopards, ko līdz ar jauniem divričiem nopirkuši no kāda Lietuvas braucēja. Pamazām piebiedrojās arī pārējie rikšotāji. Divi no tiem ir Latgales rikšotāji, kas, pēc saimnieces teiktā, esot lēnāki par Krievijas vai Amerikas rikšotājiem, toties ļoti skaisti un arī strādīgi zirgi. Uzturēt prāvo zirgu baru neesot viegli, tēriņi ir lieli, toties no zirgiem gūtais prieks neesot mērāms naudā, atzīst saimnieki.

Tatjana cenšas startēt pēc iespējas visās sacīkstēs, neiesaistoties zirgu audzētāju savstarpējās nesaskaņās, jo uzskata, ka visas ķildas ir jāmet pie malas un jāiet uz kopīgu mērķi – attīstīt rikšotāju sportu Latgalē.