Dod viņam maizīti, pēc tam viņš maizīti dos tev
01.06.2018

---

Autors: Tekla Šaitere
Datums: 01.06.2018
Izdevums: Diena

Edīte Vāgnere: zirgus var glābt tikai tad, ja šie dzīvnieki ir tava sirdslieta
Vecāķos zirgu fanu klubā Īriss abi ar fotogrāfu kļūstam par lieciniekiem mums neredzētam skatam – stallī ērtā boksā veterinārārste Ilva Šalme zirdziņam Leonardo iešpricē mazu narkozes devu, ieliek mutē atpletēju un novīlē dzīvnieka zobus. Leonardo it kā stāvot mierīgi guļ. Daktere secina: «Šim zirgam zobi nav vienādā līmenī, tāpēc viņš nevar sakost barību. Zobus novīlēju, tagad viņam kļūs vieglāk. Pēc stundas Leonardo atgūsies un būs kā jauns puisis!»

Vienkārši un tik labi sanāca
Leonardo šeit kā paradīzē nokļuvis, jo nesen nopirkts no čigāniem, tie savukārt zirgu iegādājušies no kādiem dzērājiem. Edīte stāsta: «Zirgs ir ļoti skaists, bet nobadināts, taču negribēja ēst. Redz, zobu vaina bija! Tagad taisīsim granulu tumes, atkopsies viens divi. Viņš tāds nopietns, tādēļ iedevām vārdu Leonardo.»

Zirgu glābēja Edīte Vāgnere ir trešās paaudzes pārstāve Vecāķos, kam zirgi ir sirdslieta no bērna kājas. Edītes vectēvs Platons Vents bija veterinārārsts, omīte PSRS čempione jāšanas sportā, ar zirgiem no laika gala nodarbojas arī Edītes mamma Ieva un tante Dace. Edītei ir 26 gadi. Viņa ir pievilcīga, vienkārša, smaidīga un atklāta. Atzīst, ka sportā lielākie panākumi gūti laikā no 16 līdz 18 gadiem. Edīte ir tūrisma komercdarbiniece, bet savas prasmes zirgu jomā apguvusi Vācijā, Šveicē un pie labākajiem Latvijas zirgu treneriem. Zirgu fanu klubs Īriss pastāv jau 23 gadus. Izjādes, vizināšanās ar ratiem, jāšanas pamatu apgūšana, treniņi. Ja kādam zirgs ļoti mīļš, šeit ir iespēja būt viņam gluži blakus, gūt prieku un gandarījumu par saskarsmi. Šeit piepildās Edītes sapņi.

Stallī bubina daudz zirgu, bet par izglābtajiem bērīšiem stāsti ir īpaši. «Man tā zirgu glābšana nebija speciāli domāta, vienkārši tā sanāca. Sagatavots zirgs maksā ļoti dārgi, sākot no 3000 eiro. Mamma ar tanti atgriezās no ārzemēm, kur viņas strādāja, un mums tādas naudas nebija. Sākām meklēt zirgus, kas nestrādā, ir smagā stāvoklī, nolaisti, bet tu redzi, ka vari tos glābt, dot viņam iespēju.» 

Edītes pirmais izglābtais zirgs ir skaistā ķēve Florence. Pēc sludinājuma viņa atrasta Lietuvas gaļas kombinātā, kur zirgus var nopirkt lētāk, par gaļas cenu – 1 kg / Ls 1. «Vēlējāmies nopirkt braucamo zirgu. Ieejam stallī, tur kautuvei lemtie zirgi piesieti ķēdēs, mēslos līdz ausīm un priekšā siens, lai ēd un pieņemas svarā! Lūdzu izvest noskatīto balto ķēvīti. Viņa bija gatava skriet jebkur, lai tikai neatgrieztos! Ķēvi klāja bieza mēslu kārta, viņa šausmīgi smakoja, vienīgā tīrā vieta bija mugura, nagi pārauguši. Parasti zirgu grūti dabūt treilerī, bet šī pati ieskrēja. Atbraukusi Vecāķos, viņa nevēlējās nākt laukā, izkāpa pēc brīža, kad saprata, ka nav atgriezusies iepriekšējā ellē. Viņa ļāva sevi sakopt, dzīvojās ganībās, peldējās un atplauka. Mēs viņu nosaucām saulainās Itālijas pilsētas Florences vārdā. Plānotais ratu zirgs gan neiznāca, bet viņa ir lieliska izjādēs, līdzsvarota, mierīga, ar enerģisku soli, cēla, startē sacensībās. Es saku – dod zirdziņam maizīti, pēc tam viņš maizīti dos tev.»

Zirgi Īrisā nokļūst dažādos ceļos. Katram dzīvnieku glābējam dzīve piespēlē savus variantus. Edīte sapratusi, ka Latvijā daudzi cilvēki negrib pārdot zirgus, ar kuriem vairs netiek galā, jo viņi kautrējas no dzīves apstākļiem, kādos atrodas, un no tā, ka zirgi jau ir ļoti sliktā stāvoklī. «Es šādu situāciju labi zinu, jo pati tam esmu gājusi cauri. Man bija 16 gadu, kad mamma un tante aizbrauca, mājās palika slima omīte un stallis pilns ar zirgiem, vēl skola un treniņi. Zinu, kā ir, kad nezini, kur likties un ko darīt. Tev atliek tikai nepadoties un cīnīties, nekautrēties runāt un prasīt palīdzību. Cilvēkiem reizēm jāatver acis un jāsaprot – nu nevari vairs ar visiem zirgiem tikt galā, un tad vajag atstāt sev divus trīs sirdij un pārējos par gaļas cenu laist projām.»

Alga par mokām
Skaudrs ir Edītes stāsts par kādu saimnieci, kurai bija daudz zirgu, bet tie bija atraduši no cilvēka, nezināja, kas ir glāsts un pavada. Viss bija sagājis haosā, bet saimniece nevienam neuzticējās un pat runāt negribēja par šķiršanos no zirgiem. Edīte spēja atkausēt viņas sirdi: «Sieviete smagi pārdzīvoja šķiršanos, bet noticēja mums un par simbolisku cenu pārdeva divas jaunas jau grūsnas ķēvītes.»

Tas ir bīstams un garš ceļš – kamēr zirgus dabū treilerī, kad «divi cilvēki vilka un viens ar grābekli dzina piekabē», kamēr atved, un tad laime, ka uztraukumā viņš tev neizdemolē visu stalli! Ķēvītes vēl bija jaunas un nemierīgas, bet pagāja laiks, viņas mani iepazina, sāka pavadā doties pastaigāt pa sētu. Taču stresi un strīdi ar viņām nerima, un es sāku domāt – kāpēc to visu daru? Bet tad piedzima pirmais kumeļš, es ieeju pie viņa boksā un ķēve it kā saka – paskaties, kas man ir, un tu saproti, kas ir laime! Otra ķēve ilgi negribēja pierast, bet, kad vienpadsmitos naktī sākās dzemdības, viņa bubinot sauca mani. Tas skats ir fantastisks, kad kumeļš pieceļas kājās un ķēve ar viņu sapazīstas, un viņai vairs nav nekādas agresijas, tikai lepnums par kumeļu un mīļums pret mani. Tagad zinu, ka gads, ko ar abām ķēvītēm mocījos, bija tā vērts.» 

Ar savu piekabi
Edīte Vāgnere uzsver, ka bez palīgiem un viņu atbalsta nekas dzīvē nevar notikt. «Es dodu ideju, un mani atbalsta mamma, tante, draugs Kaspars Žvīgulis, kas man palīdz no 16 gadiem. Labi, ka ir stiprs vīrietis blakus, dažreiz varbūt viņam te kas nepatīk, bet es tāda esmu, un tā ir mana piekabe. Ja mīli, tad tikai mūs kopā. Viņš atbild – es varu visu, tikai neliec man jāt ar zirgu!» 

Edīte atzīst, ka ļoti daudz viņai palīdz Boriss Černovs: «Viņam patīk darbs no zemes – zirgu kopšana, iepazīšana. Es daru darbu no augšas – trenēju izglābtos, iestrādāju, startēju sacensībās, pēc tam jau zirgu dzīve ieiet normālās sliedēs, jo viņiem ir dota iespēja. Ar Borisu strādājam kopā, daudzus zirgus esam izvilkuši no šķūņiem, paņēmuši no saimniekiem, kas vairs nevar par bērīšiem rūpēties. Vēlējos Borisam par visu atlīdzināt un uzdāvināju viņam izglābtās jaunās ķēvītes pirmdzimto kumeliņu.»

Par saviem labākajiem palīgiem Edīte sauc arī Īrisa brīvprātīgās meitenes no Vecmīlgrāvja, Vecdaugavas. Daudzas ģimenes nevar atļauties maksāt par bērnu treniņiem. Meitenes jebkurā gadalaikā, jebkuros laika apstākļos ar prieku nāk palīgā dažādos darbiņos un, savācot savus punktiņus, dodas izjādēs vai piedalās sacensībās: «Lietus, negaiss vai sals, zinu, ka pēcpusdienā meitenes būs klāt, mājās viņas neviens nenoturēs, un es zinu, ka tā ir liela un svētīga atkarība.