Cilvēks un zirgs — abpusēja uzticēšanās
21.04.2016

---

Autors: Valentīna Brūniņa
Datums: 21.04.2016
Izdevums: Liesma
Iedomājieties skatu: Jāņu vakarā deg ugunskuri, ceļas migla, divas jātnieces ziedu vainadziņiem galvā jāj pa pagastu. Romantika! Protams, reālajā dzīvē šādu brīžu nav daudz...

Zirgi asinīs
Trikātas «Jaunupītes» nekad nav bijušas bez zirga astes, saka zirgaudzētāja MARITA KRECERE: «Man vēl šodien acu priekšā bilde, kā vecaistēvs no tēva puses brauc pa ceļu ar melnu ķēvi vārdā Raita. Zirgi man asinīs no agras bērnības. Izvēlējos mācīties Dzērbenes lopkopības skolā, jo zināju, ka mana profesija būs saistīta ar zirgiem. Pēc skolas gāju uz jāšanas sekcijas treniņiem. Kad māte beidza kopt teļus (privātās kūtis tolaik bija pieblīvētas ar kolhoza lopiem), jāšanas treneris saslimušos zirgus sāka vest uz mūsu kūti, kur tie tika ne vien izmitināti, bet arī ārstēti. Treneris zināja — ja vajadzēs, pie slima zirga stallī nogulēšu pat trīs naktis. Kad beidzās kolhoza laiki un sākās privatizācija, mūsu stallis jau bija gandrīz pilns. Nekādas izsoles netika rīkotas, un zirgi palika pie mums. Kolhoza priekšniecība zināja, ka esam lietpratēji un entuziasti, ka turpināsim Trikātas zirgu lietu. Par pajām paņēmām zirgus klāt kā vaislas materiālu. Bez ciltsdarba taču nevar saimniekot.»

Turpat jāšanas sekcijā Marita saskatījusies ar nākamo vīru Māri. Tagad smej, ka meita Madara ir tīrasiņu zirdzinieks. Starp citu, Māris Kreceris savulaik ar savu zirgu sacensībās spējis pieveikt 1,50 metru augstumu, 1977. gadā izcīnījis Latvijas čempiona titulu.

Turpina vectēvu līniju
Sākumā ciltsdarbā izmantots ērzelis no Burtnieku zirgaudzētavas, ar laiku radās vajadzība pēc sava ērzeļa. Tie bijuši vairāki, bet viselegantākos, acij tīkamākos, emocionālākos zirgus devis Kavalero, Alamo mazdēls. Kavalero pēcnācēji ir ārkārtīgi gudri, sirsnīgi, emocionāli zirgi. Tieši tādi Maritai patīkot. «Darbs ar viņiem ir kā spēlēšana uz vijoles,» viņa saka.

Ķēvītes «Jaunupītēs» no kolhoza un no abu vectēvu laikiem. Šī līnija no sieviešu kārtas puses tiek turpināta, nomainot tikai vaislas ērzeļus. «To, ka pasākumam novada svētkos, pašām to neapzinoties, esam sagatavojušas vectēvu līnijas zirgus, apjautām tikai pirms iejāšanas pilskalnā. Pēc scenārija, kas, kā parasti, bija tapis pēdējā brīdī, mums ar Madaru vajadzēja ar zirgiem piedalīties pie karoga nešanas. Speciāli tam nācās sagatavot otru ķēvīti. Priekšpēdējā dienā sapratu, ka zirgs neko no manis teiktā nesaprot. Svētku dienas pusdienlaikā pabeidzu treniņu, nodomāju, varbūt tomēr varēsim. Aizjājām līdz laukumam, tas pilns ļaužu, jāstājas gājienam. Organizatoriem saku: ejiet kādus trīs metrus aiz zirgiem. Tobrīd nezinājām, ka mums pa vidu vēl iesprauksies latgaliešu ansamblis ar barabāniem un žvaguļiem. Jūtu, ka ķēve jau domā — jālaižas. Es tik viņai ausī čukstu: mīļo pelīt, mēs dziedam līdzi, dziedam līdzi! Pie viena karognesējus skubinu iet ātrāk uz priekšu. Bet aiz mums vēl gados vecākas dejotājas, tās netiek līdzi... Tomēr veiksmīgi tikām līdz pilskalnam. Vēl šodien savu Kupenu samīļoju un saku viņai paldies par uzticēšanos,» atceras Marita.

Neizdevīgu zirgu nav
Šī nozare ir arī ļoti neregulārs ienākumu avots, spriež audzētāja: «Kredītu šī iemesla dēļ nevarējām dabūt. Un labi vien ir, jo iztikām. Kādreiz tik gludi neiet un gribas visu atmest. Saikne ar zirgiem ir tik ļoti cieša, īpaši, ja ir zirgs ar dvēseli. Tad ir neiedomājami grūti zirgu pārdot. Nepiekrītu uzskatam, ka zirgs var būt saimnieciski neizdevīgs. Arī, ja viņš ir fiziski neizdevīgs, tad garīgi un emocionāli vienmēr. Abas ar Madaru esam burtiski izauklējušas vienu zirgu bērniņu. Ķēvītei bija nepieciešams veikt operāciju, aizvedām uz Jelgavu pie daktera Tolpežņikova. Viņai bija pienācis arī atnešanās laiks, tika veikta stimulēšana. Tā kā ķēves piens izrādījās inficēts un neēdams, kumeliņam radās veselības problēmas. Tas bija emocionāli grūts laiks. Vasarā Madara aizbrauca strādāt uz Grieķiju, un mēs ar kumeliņu palikām, ārstējoties no infekcijas. Mazais trīs mēnešus necēlās kājās, nesapratu, vai viņš negrib vai nespēj piecelties. Jā, tikko dzimušam kumeliņam inficēts ķēves piens var būt liktenīgs. Klusībā par Minku lūdzos, un lūgšanās piepildījās. Vienā rītā aizeju uz stalli, un Minkiņš pa koridoru nāk pretī. Tad gan man asaras bira kā krokodilam... Tā ka uzskatam, ka kāds zirgs var būt saimnieciski neizdevīgs, nekad nepiekritīšu.»

Madarai, kura asistēja savas ķēvītes operācijā, bijis liels pārdzīvojums, bet vienlaikus arī tika gūta laba pieredze. «Zirgu vispār ir grūti izārstēt, un, ja tas notiek, tas ir emocionāls pārplūdums un gandarījums. Dzīvnieks to saprot un novērtē,» saka jaunā zirgaudzētāja.

Zirgu un cilvēku bērniem jāaudzē muskuļi
Visi «Jaunupīšu» zemes 95 hektāri atvēlēti zirgiem. «Kumeliņiem jāiziet jaunzirgu skates, pēc tam viņi bez bēdām turpina augt pļavā. Protams, visiem nav brīvu teritoriju, kur zirgiem dzīvot savu, brīvu dzīvi, vienlaikus atrodoties kontaktā ar cilvēku. Ja jāpiedalās sacensībās, zirgiem jābūt attīstītām visām stiegrām, muskuļiem. Te viņiem ir iespēja skriet pa pļavām, purviem, un stiegras nostiprinās dabīgi. Zirgus turot boksos, to nevar panākt. Patiesībā tāpat ir ar bērniem, kuru vienīgais ikdienas maršruts ir māja — skola — māja. Ar Trikātas skolu un pagasta pašvaldību sadarbojamies visu laiku, arī ideja, ka bērniem vajadzētu padarīt pieejamas nodarbības pie zirgiem, nav jauna. Nu tā būs piepildījusies,» ar gandarījumu tā Marita.

Madara: «Kopā ar jauniešiem no Latvijas, Igaunijas un Zviedrijas piedalījos kādā projektā. Mums, pieciem pārstāvjiem no katras valsts, bija jāuzraksta sava nākotnes vīzija par darba iespējām. Mana vīzija bija reitterapija, un mani nosūtīja mācīties uz Zviedriju. Reitterapijā izgāju kursus, saņēmu sertifikātu pedagoģiskajā jāšanā, tagad drīkstu strādāt ar bērniem un jauniešiem. Kad iepriekšējais novada pašvaldības priekšsēdētājs Sandris Brālēns bija atbraucis pie vecāsmammas uz 90 gadu jubileju, to pastāstījām, un viņš teica, ka šī lieta jāattīsta. Tieši šodien mums bija pirmā nodarbība. Pašlaik iesaistījušies deviņi skolēni. Ja bērni un vecāki izturēs, būs labi. Zirga kustības ir identiskas cilvēka kustībām, un, atrodoties zirga mugurā, bērniem tiek izdarbināti visi muskuļi. Trenažieru zālē tas nav panākams.»

Pedagoģiskās jāšanas nodarbības «Jaunupītēs» tagad ir otra darbības joma.

Zirgu tirgū sava kārtība
«Agrāk varējām pircēju priekšā zirgu tikai pavadā pavadāt. Tagad nepietiek, ka ir iejāts, apguvis tehniku, jābūt izgājušam sacensības (rezultāts gan netiek prasīts). Zirgu audzēšana ir ļoti specifiska nozare. Somi, zviedri pēc zirgiem brauc tikai uz pārbaudītām vietām, visbiežāk pa vidu reālam pircējam ir kāds starpnieks. Diemžēl pastāv arī netīrais tirgus...»

Strādājot ar zirgiem, katra audzētāja izvēlas savus — kurai tie drošākie, kurai bailīgākie. «Nevienai no mums nav uzskats, ka zirgs, lai panāktu paklausību, ir jāpazemo. Var gadīties, ka, aizgājis pie cita saimnieka, ja tas nav lietpratējs, zirgs var sākt izmantot situāciju savā labā. Darbs, ko mēs ieguldām, ir daudz ilgstošāks, jo cenšamies panākt abpusēju uzticību. Ja ir problēmas ar paklausību, jāmēģina zirgam pieiet no citas puses. Esam audzētāji ar ļoti lielu noslieci strādāt, pēc iespējas mazāk darot pāri zirgam un saglabājot zirga dvēselīti,» pārliecību pauž Marita.

Abas sievietes nebeidz vien slavēt Arti, Madaras brāli, kurš izmācījies par celtnieku, savām rokām pārbūvējis veco guļbūves stalli un uzbūvējis jaunu, kurā nenoliedzami saskatāms māksliniecisks piesitiens.