Cilvēkam vajadzīgs zirgs, zirgam – savs cilvēks
13.03.2019

---

Autors: Linda TAURIŅA
Datums: 12.03.2019
Izdevums: Auseklis

Vieta, kur var sastapt laimīgus zirgus un vēl laimīgākus cilvēkus, – tā gribas raksturot Līgas Vilnes Lejasvilnīšu mājas Tūjasmuižā. Pirmais, ko redzi, izkāpjot no mašīnas, ir dubļi. Bet, ja kājās gumijas zābaki, tas neuztrauc. Pirmā smarža, ko sajūti, – zirgi un viss, kas tiem piederas. Taču arī pie tā ātri pierodi, īpaši, ja esi ar saknēm laukos. Un tad jau sveicināties nāk trīs dažādu izmēru suņuki, kas visi pat neesot savējie. Tik draudzīgi, ka mirklī saproti, – ir nonākts labā vietā. Vēlāk sajutu, cik rāmi ir Lejasvilnīšu zirgi. No tiem gluži vai staro miers un nerodas ne mazāko šaubu, ka drīksti milzīgajam dzīvniekam iet klāt, pielikt roku. Saimniece vēlāk sarunā saka – zirgi ir labākie terapeiti. Par to pārliecinājusies pati. Pieaugušajiem tie ļauj aizmirst par visām ikdienas raizēm, savukārt bērnus iedrošina. Vasarā uz saimniecību brauc jāt bērni. – Ir tādi, kuri baidās no visa. Taču viņi pēkšņi sāk atvērties un smaidīt, – stāsta Līga. Jāpiebilst, ka šis stallis nav peļņas avots, saimniece vienkārši piedāvā sastapt zirgus. Līgas vecākajai meitai Grētai, kurai nu jau ir 24 gadi, ārsti savulaik teica, ka visu dzīvi būs jāsadzīvo ar astmu. Ticiet vai ne, bet lauki viņu izārstēja. – Kad atbrauca uz laukiem, iemācījās skriet, smaidīt, visas slimības pazuda. Atguva to, ko laupīja pilsēta, kur vecāki bija ļoti aizņemti darbā un viņa laiku pavadīja četrās sienās, – secina sarunbiedre. Tieši meita parādījusi, ka ģimenei jādzīvo dabiskākā vidē, pierādot, ka tā ir labāk. No savas vecmammas Līga atpirka gabalu zemes. Vispirms tur uzcēla stalli, tad māju, un nu Tūjasmuižā dzīvo jau kādus deviņus gadus. Meita šobrīd strādā Dānijā, bet noteikti atgriezīsies Latvijā. Jau meklējot zemes gabalu laukos, kur celt savu māju.

Taču Līga un viņas domubiedre limbažniece Tīna Runce žurnālisti uz saimniecību aicināja, lai pastāstītu par kādu drosmīgu ieceri. Varētu teikt, avantūru, kam gatavošanās noris ļoti nopietni.

Līgai Vilnei, kura saimnieko Tūjasmuižas Lejasvilnīšos un ir sešu zirgu aizgādne, ir savs stāsts par katru. Viss sākās, kad viņa vēl dzīvoja galvaspilsētā un devās jāt uz Mušķu stalli Pierīgā. – Nolēmu, ka pelnu pietiekami, lai varētu atļauties izdarīt kaut ko labu, – stāsta sarunbiedre. Viņa uzmeklēja zirgu, ar ko savulaik jājusi, lai sagādātu tam mierīgas vecumdienas. Izrādījās, ka saimnieki nevēlas to pārdot, bet piedāvāja ķēvītes meitu. Pirkt divgadīgo Prīmu, kas piedevām bija grūsna, nebijis prātīga pieaugušā lēmums, taču zirgs kļuva par Līgas īpašumu. Prīmai piedzima meita Dempsija, un sākumā abas dzīvoja Mušķos, pēc tam kļuva par pirmajām Lejasvilnīšu iemītniecēm. Baru papildināja Dempsijas kumeļš Esperado. Ceturto zirgu, rudo Kastani, atdāvināja krievu tautības draugi, kuri atgriezās uz dzīvi Maskavā. Pēc tam Līgai radās doma, ka vajag zirgu, kas būtu piemērotāks mazākiem bērniem. Izmeklējās krustu šķērsu, līdz sludinājumu portālā ieraudzījusi maziņu, resnu, baltu zirgu. – Kuram tāds patiktu? Man! – viņa smej un pat nevar pateikt iemeslu, kāpēc izvēlējās šo ķēvi. Izrādījās, ka Dipada Dapada piedevām ir grūsna… – Pieskāros un jutu, ka tā saka: “Gribu mājās pie tevis!” Zirdziņš bija strādājis nomā. Sarunbiedre secina, ka tā nav labākā dzīve – jāvizina cilvēki, kuri nemāk jāt un pat nodibināt kontaktu ar dzīvnieku. Interesanti, ka Līga savulaik bija sapņojusi par zirgu brūnaļas krāsā, un tieši tāds atskrēja Dipadas kumeļš Midnight Dandy. Draugi atdevuši Līgai 200 gadu senas ragavas, lai nemētājas pa šķūni. Tās ir ideāli piemērotas Dipadai. – Agrāk gan cilvēki, gan zirgi bija daudz mazāki, – secina Līga. 

Māju, kurā notiek mūsu saruna, projektējusi viņa pati. Viņa ir arhitekte, joprojām strādā šajā profesijā, vienīgi lielākoties no mājām, nu, varbūt reizi nedēļā dodas satikt kādu klientu. Var teikt, ka nama apakšējais stāvs ir liels logs. Zirgu aploks izveidots tā, ka tie turpat gar māju ganās un ir acu priekšā. Jā, un bērniem šeit noteikti ir labi. Šobrīd Lejasvilnīšos aug deviņgadīgais Lars un piecgadīgā Elizabete. Klausoties Līgā, nav šaubu, ka dzīve, ko viņa izvēlējusies, ir ikdienas brīnumu pilna. Un pat pienākumu mākta pieaugušā prāts nespēj no tiem izvairīties. Sarunbiedre stāsta par kādu nakti, kad saņēmusi zvanu, ka saplēsts aploks un zirgi izmukuši. – Ar džipu piebraucu pie aploka. Biju dusmīga, jo pusnaktī cilvēki taču parasti guļ! Gāju skatīties. Pēkšņi pieslēdzos tam, kur esmu. Pieres lampas gaismā redzams, kā migla ceļas uz augšu. Mazi, skaisti pilieniņi… Sapratu, ka jāapstājas un jāizbauda mirklis, – viņa atceras. Jutusies, kā filmas Avatars pasaulē. Tik skaisti un neparasti! Pat neticas, ka daba šādu skatu radījusi. Un tad viņai pievienojās zirgi. – Atnāca, nostājās blakus. Lieli, silti… Sajūtu, kāda ir brīdī, kad stāvi blakus zirgam, kad tas laiž cilvēkus tik tuvu sev klāt, nevari ne par kādu naudu nopirkt! Vēl kaut ko līdzīgu varot izbaudīt vasarās, kopā ar zirgiem dodoties peldēties jūrā. Kā ir ūdenī būt blakus un mugurā milzīgajam, spēcīgajam dzīvniekam un justies ļoti droši, vārdos nevar aprakstīt. 

Lejasvilnīšos ļoti domā par to, lai zirgi justos labi. – Mūsu zirgi stallī nestāv, – paziņo Līga. Viņa uzskata, ka iespundēt dzīvnieku telpās ir cilvēka vēlme. Zirgs ir klaustrofobisks savvaļas dzīvnieks, kam tas nebūt nepatīk. Patiesībā tam vajag vien barību un sausu vietu, kur apgulties. Viņa reizēm pat brīnās par to, kādos laikapstākļos (lietus, brāzmains vējš) tie izvēlas neiet zem nojumes. – Tikai stāv, pagriezuši dibenus pret vēju, – pati smej. Katra zirga mata galiņā esot nervs, kas regulē spalvu, kā vajag labsajūtai. Bijusi reize, kad dzīvnieku muguras pārklājušās ar tādu kā ledus garoziņu. Skrējusi segt, bet tikai pēcāk uzzinājusi, ka rīkojusies aplam. Zirgs lielā aukstumā uz āru dzen tvaiku, tā uzsaldējot sev mētelīti. Sarunbiedre uzsver, ka ļoti svarīgi ar zirgiem strādāt gudri. Pārliecināt, ka cilvēks, kurš smaidot rāda zobus, negrasās tos apēst, ka tas, ko abi kopā dara, ir droši un uz viņu var paļauties. Pieradinātam zirgam attiecības ar cilvēku ir ļoti svarīgas, tas jūtas kādam vajadzīgs. Ir acīmredzams, kad dzīvnieks priecīgs sagaida savu cilvēku. 

Ļoti būtiska bija Līgas satikšanās ar limbažnieci Tīnu Runci. Viņa dzimusi Vācijā, bet jau 20 gadu Limbažus dēvē par mājām. Abas iepazinās, kad Līga meklēja vācu valodas skolotāju Laram, kura tētis ir vācietis. Puikam bija vien trīsarpus gadi, bet abi ātri atrada kopīgu valodu. Reiz Līga ierunājusies, ka viņai ir zirgi. Tīna bērnībā un pusaudzes gados, dzīvojot Vācijā, bija jājusi. Viņa devās uz Lejasvilnīšiem un pēc ilga pārtraukuma uzkāpa zirga mugurā. – Sapratu, ka man atkal vajag jāt, – viņa saka. Tā ļoti pietrūcis, sēžot telpās no pirmdienas līdz sestdienai. Nav laika bija frāze, ko no viņas varēja dzirdēt bieži, un pašsajūta kļuva aizvien sliktāka. Zirgi viņai atdeva svaigu gaisu un laimes sajūtu. Ar laiku limbažniecei izveidojās ļoti tuvas attiecības ar Dempsiju, kas tagad oficiāli būs Tīnas zirgs. Ikdienā tas nemainīs neko, bet pašai esot ļoti svarīgi nostiprināt abu attiecības. 

Reiz Līga ieminējusies, ka vēlētos zirga mugurā jāt apkārt Latvijai. – Pārvaicāju – kur ir problēma? Kāpsim zirga mugurā un jāsim! – atceras Tīna. Izrādās, pati jaunībā bija sapņojusi par līdzīgu pārgājienu. Pirmais solis bija dalība tāljāšanas seminārā stallī Ekvi Carnikavā. Tur gan vairāk runāts par tāljāšanu kā sportu, bet abas guvušas priekšstatu, kā trenēt zirgus tālākām izjādēm. Rezultātā tapa detalizēts grafiks. Galvenā tā autore esot rūpīgā Tīna, kurai padodas detalizēta plānošana, viņai piepalīdz pašas tētis. Abas spriež, ka šāda lieta jādara divatā – tad ir pleca sajūta un kāds, kas uzmundrina. Tagad zirgu mugurā regulāri dodas garākās izjādēs. Jau secinājušas, ka dzīvniekus tas ietekmē ļoti pozitīvi. Acīmredzams, ka tas attīsta zirgu muskulatūru, veicina izturību. To pašu saka arī speciālisti – zirgi, kas šādi regulāri trenējas, ir veselāki un ilgāk dzīvo. 

Ar ideju apmest 1836 km loku apkārt Latvijai viņas padalījās vietnes Facebook lapā Ceļojums pa Latvijas robežu zirga mugurā. Gribējies ieinteresēt arī citus zirdziniekus, tāpat pievērst uzmanību, ka zirgiem jākustas, kā arī, lai meklētu atbalstītājus. Rezultātā ļoti daudzi sākuši sekot viņu aktivitātēm. Pieteikušies atbalstītāji. Starp tiem arī vietējie – z.s. Tūjsmuiža un SIA Krogzeme. Tie noderēs, jo jāparūpējas arī par to, lai dzīvniekus pabarotu, lai būtu, kur nakšņot. Līga piebilst: – Mēs ar Tīnu esam Latvijas patriotes. Viņas vēlas parādīt, kā valsts izskatās tam, kurš sēž zirga mugurā. Pārgājienu dokumentēs, aicinās žurnālistus to atspoguļot. Vietās, kur nonāks, aicinās cilvēkus satikt zirgus. Protams, viņas vēlas stāstīt un rādīt, cik brīnišķa ir zirga klātbūtne cilvēku dzīvē. 

Pirmais ceļojuma posms Prīmas un Dempsijas mugurā paredzēts 498 km garumā pa Latvijas jūras krastu šogad augustā. Otrais (1386 km) pa iekšzemi – nākamgad. Tam, kā dāmām veicas, var sekot Facebook. Tur var iepazīties ar viņu zirgiem, noskatīties treniņu video un uzdot jautājumus, kam abas ir ļoti atvērtas. Tam, kā Tīnai un Līgai veicas, sekosim arī mēs!