Aiga Ozoliņa – lauku pievilkšanas spēks izrādījās stiprāks par mākslu

Pēcpusdienā pelēki tumšās un smagās debesis Baldones apkārtnē gandrīz pa zemi velkas, tikko nolijis decembrim neraksturīgs silts lietus – nu galīgi nav īstais laiks, lai brauktu ciemos uz lauku saimniecību. Nolliņu saimniece Aiga Ozoliņa, sparīga simpātiska sieviete, izrādot savu saimniecību, ik pa brīdim kaut ko pakārto, kādu lopiņu noglāsta, kādu sabužina un kādam uzliek buču uz vaiga.

Sestajā paaudzē

Aigas dzimtas koks Baldonē un tās apkārtnē sakņojas jau sestajā paaudzē, bet Nolliņu mājas ģimene iegādājās pirms divdesmit diviem gadiem. Toreiz saimniecība vēl skaitījās Baldones pagastā. Tagad adrese ir pilsētas robežās Ramatu ielā, un Aiga nevar samierināties: «Bija skaists seno māju nosaukums, tam apakšā bija vēsture, un man šķiet, ka saimniecībai atņemta identitāte.»

Aiga divdesmit gadu nostrādāja Baldones Bērnu aprūpes centrā, kur mita ļoti smagi slimi bērni. Centru slēdza, Aiga palika bez darba: «Man patīk mācīties, zināšanas apguvu gan Amatniecības vidusskolā Imantā, gan Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, bet laikam jau tas nebija mans ceļš.» Staļļa atpūtas istabā Aiga no galda atvilktnes izņem apbrīnojamus dzīvnieku zīmējumus. Tie ar laika patinu, tāpat kā atmiņas par mākslinieces gaitām. Lauki izrādījās stiprāki.

Viņa stāsta, ka laikā, kad kolhozi gāja zudībā, par pēdējo algu iegādājusies divus zirgus. Govs un vistas jau bijušas. Bezdarba posmā, kā juzdama, ka tas viss noderēs, Aiga turpināja mācīties, neklātienē pabeidza vidusskolu, Latvijas Sporta akadēmijā tālmācībā ieguva trenera, bet Vaivaros – reiterapijas asistentes sertifikātu, pa vidu arī autobusa un kravas auto vadītāja tiesības. Saimniecība paplašinājās.

Visi grib būt blakus

Aigas pirms desmit gadiem izveidotā biedrība Jātnieku sporta klubs Atēnas un Nolliņas atrodas Morisonkalnā (agrāk to sauca par Gorbenko kalnu), apkārt meži, pauguri, pļavas. Aplokos zirgi un poniji, pagalmā sīkā radība. Saimniecei cieši pa pēdām staigā minicūciņa Pepe. Tas kluba bērnu ierosinājums – kad viņi sāka dīkt, ka saimniecībā vajag kādu dzīvnieciņu, Aiga no Kuldīgas atveda raibo Pepi. Lopiņš bija diezgan bailīgs, bet, kā Aiga teic, drīz viņai atvērās čakras, un Pepe kļuva īsta savējā. Tagad raibulītei jau pusgads, viņa ir sprigana, gudra, un vienmēr skaidrs – ja nav redzama blakus Aigai, tad kaut kur kaut ko rok.

Daļa Noliņu dzīvnieku ir izglābti. Piemēram, augumā dižajam Bambīno jeb Bambai jau četrpadsmit gadu, bet reiz viņš, vēl tikai plaukstas lieluma kucēns, tika atnests no kādas pamestas jaunceltnes. Arī Čapai jau četrpadsmit, viņa ir mājas zvaniņš, bet Podziņa ir kucēns no veterinārās klīnikas, iepriekšējā dzīvē laikam bijusi futboliste. Viņa nes klāt bumbu un pēc tam pa dubļiem trenkā to pa visu pagalmu. Melnais runcis Vasīlijs ir no Inčukalnā vasarnieku dārziņos pamestajiem. Tagad izaudzis par gudru «saimniecības vadītāju». Pieskata Aigu mājā, aplokos un stallī, bez viņa Nolliņās nekas nenotiek.

Jāsaka, ka vienīgais prātīgais Nolliņās laikam ir Juris, pie katra kārtējā dzīvnieka viņš rauc uzacis un mēģina rāties, bet ģimenes atvase septiņgadīgais dēlēns Roberts skatās viņam acīs un saka – bet, tēti, viņam taču neviena cita nav, tikai mēs!

Pusotra zirga

Saimniecībā ir divpadsmit poniji. Aiga smejot bilst, ka šie dzīvnieki viņai patīk vislabāk, jo pati esot neliela auguma. Aigas mīlule ir ponijmeitene Mimi. Ar to saimniece piedalās pajūgu braukšanas sacensībās, kas ir Aigas mīļākais sporta veids. Trīs gadus viņa ar Mimi republikas pajūgu braukšanas sacensībās amatieru līmenī kopvērtējumā izcīnīja pirmo vietu!

Aiga gan uzskata, ka sacensības ir zirgu un poniju nosacīta paverdzināšana – «rezultāta un iegūtās bļembas vārdā dzīvnieku izspiež kā citronu. Man vairāk patīk kopā būšana ar domubiedriem un saviem zirgiem, lielo sportu vairs negribu. Tāpēc esam pārgājuši uz zemāka līmeņa sacensībām».

Lielizmēra dzīvnieki Nolliņās ir zirgi: «Man pašai ir pusotra zirga – Atēna, kuras vārdā nosaukta biedrība, un viņas kumeliņš, un vēl ir biedru zirgi, kopā sanāk piecarpus.»

Aiga Ozoliņa labprāt stāsta par kluba bērniem. Neviens viņus šurp īpaši nebija aicinājis, paši saradās. Sākumā tikai – vai drīkst pienākt tuvāk, paglaudīt zirdziņu? Te ir interesanti, jo Nolliņās visu laiku kaut kas notiek: «Mums maza, bet darbīga biedrība, it īpaši vasarās, kad braucam ar pajūgiem, ziemā, ja ir sniegs, ar kamanām, bērni apgūst jāšanas sporta iemaņas, bet daudzi nāk tikai, lai būtu kopā ar zirgiem un ponijiem, palīdz dzīvniekus barot, tīra viņus, pucē, mācās seglot. Apmeklētāji saka, un arī pati jūtu – stallim ir dziedniecisks spēks. Piemēram, no rīta slikti jūtos, bet, tikko ieeju stallī, viss smagums aizvējojas. Bērni no skolas nāk pārguruši, kašķīgi, bet es saku – ejiet stallī un nolieciet savu besi plauktiņā! Stallī visi nomierinās.

Pie mums ir apgrieztā ģedovščina, jo noteikts, ka lielākie bērni vienmēr palīdz mazākajiem. Stingri tiek ievērota kārtība. Mātes reizēm brīnās – meita dzīvoklī grīdas nekad neslauka, bet te ar prieku berž boksus, dara visus darbus. No sākuma gan viņi jāpabaksta, jāmāca disciplīna, atbildība, rūpes, lai nav kā Boņukam Cilvēkbērnā jāsaka – «kad es tiem velna bābiešiem reiz iemācīšu cirvi vietā nolikt!»

Pašai sava kariete

Aiga nenoliedz, ka saimniecība prasa līdzekļus, bet daudz tiek paveikts kopīgiem spēkiem. Bērni, viņu vecāki, draugi, radi un kaimiņi taisa siena talkas, sakopj aizaugošas pļavas: «Es pretī taisu mielastu. Katlā uz ugunskura vārām zupas, top bukstiņputra un daudz kas cits. Meitenes mežā salasa gailenes, ar kartupeļiem un mērcīti – izcili! Šovasar pirmo reizi iemēģināju plovu! Pārmaiņas pēc šoruden talciniekiem uz trim dienām uzsaucu izīrējamu pirti.»

Nolliņu saimnieki labi sadzīvo ar Baldones domi. Eiropas projekti top ar pagasta palīdzību, bet Aiga pilsētas un citos svētkos savā Polijā pirktajā karietē bez maksas izvizina cilvēkus.

Aiga strādā pamatīgi, tāpēc pārsteidz viņas labi koptās rokas ar skaistu manikīru. Viņa smej: «To mans dēliņš pieprasīja, un tagad arī pašai patīk. Ar jaunajiem gēliem arī darba cilvēkiem var uztaisīt ilglaicīgu manikīru.»

Aiga Ozoliņa saplānojusi nākotni: «Redzu sevi kā šķirnes poniju audzētāju. Man patīk rūpēties, kopt, tīrīt, vērot, kā viņi veido hierarhiskās attiecības. Dzīvnieki man dod mieru, vienmēr gaida, skrien, stumj cits citu nost, lai tiek vairāk glāstu.» Varbūt kādreiz Aiga vairāk ceļos. Spānijā, Ēģiptē, Turcijā acis jau iemestas, Igaunija patīk. Vēl Aiga sapņo iegādāties pundurliellopu – brūnu Dexster šķirnes govi. Pret to pat Juris neiebilst.