Bērnības vēlme - kļūt par saimnieku vecvecāku mājās - piepildīta
26.01.2016

---

Autors: Ilva BIRZKOPE
Datums: 15.01.2016
Izdevums: Auseklis

Iztēlē skats ar brašiem zirgiem, kas pastaigājas vai skraida pa sniegotu lauku, ir viens no tipiskākajiem, kas nāk prātā, domājot par idillisku ziemas ainavu. Man bija iespēja tādu pavērot, kad viesojos pie gados jaunā, bet ļoti mērķtiecīgā zirgu mīļotāja Sanda ĢĒRMAŅA Puikules pusē. Tur tā pa īstam viņš nobāzējies tikai kopš pagājušā rudens, kad no dzimtās Rūjienas pārcēlies uz nu jau aizsaulē aizgājušo vecvecāku mājām Mieriņi. Tāpat viņš nodēvējis arī savu stalli, kurā patlaban mīt 8 jājami un braucami zirgi, divi no tiem - Latvijas šķirnes jeb t.s. genofonda ķēve Lapsiņa (Frau Firefoxa) ar mammu Fitru - pieder pašam. Kad bijis mazs puika un tikai ciemojies laukos, teicis, ka kādu dienu še noteikti saimniekos. Toreiz gan neviens īpaši neņēmis viņu par pilnu, bet dzīve nu apliecinājusi pretējo. Vecmamma savulaik turējusi darba zirgus, ar kuriem no meža atvest malku, apstrādāt dārziņu.

Puikules Mieriņos pašam un zirgiem ir, kur izvērsties
Patlaban Sandis ir pašnodarbinātais, bet plāno arī reģistrēt stalli kā uzņēmumu. Zirgi mitinās bijušajā kolhoza teļu kūtī, kas pielāgota jaunajiem iemītniekiem. Tobrīd vienā no boksiem uz mums ar interesi noraugās kumeliņš un ķēve. Stallī paredzēta vieta vēl dažiem nodalījumiem. Vasarā apjautu, ka man Rūjienā, kur ar zirgiem darbojos četrus gadus, ir par šauru, lai attīstītos, un pārcēlos uz Puikuli, stāsta sarunbiedrs. Dzimtajā pusē arī vizinājis interesentus pajūgā utt. Turpat staļļa vajadzībām iegādājies galdniecības ēku, ko pārkārtot, taču bijušas problēmas ar zemi tās pietiktu tikai pastaigu aplokiem, ne kārtīgām ganībām. Nu Puikulē pieejami aptuveni 12 ha zemes. Zirgam vajag plašas iespējas, lai var izauļoties, uzskata jaunais saimnieks. Pērn viņam privātajā dzīvē bijusi zināma krīze, tāpēc izpārdevis zirgus un aizgājis uz Rīgu. Ilgi gan tur nepalicis, jo sapratis, ka bez tiem nespēj. Pavasarī atgriezos Rūjienā un atsāku jaunzirgu apmācību. Sapratu, ka strādāt svešā stallī nav tas, ir bijuši piedāvājumi arī no ārzemēm, bet gribējās tomēr pašam savu. Vienmēr esmu sapņojis par darbu, kur pats varu būt noteicējs, atzīst jaunietis. Pirmo zirgu Domino par savu cītīgi pelnīto naudu iegādājies, vēl mācīdamies vidusskolā. Pagāja gads, redzēju, ka dzīvniekam vienam garlaicīgi, un tā pakāpeniski pienāca klāt vēl daži. Laika gaitā to skaitu gan samazināju. Iegādājoties zirgu, vispirms skatos, vai vizuāli patīk. Tad vērtēju izcelsmi, sportiskās spējas, uzskaita sarunbiedrs. Īsti baidījies no zirgiem viņš neesot nekad, pat ja savu reizi jājot vai braucot ratos gadījies krist. Iebraukt zirgu esot grūtāk, nekā iejāt.

Pirms vairākiem gadiem traumu dēļ gulēju slimnīcā, taču bija neiespējami turēties pretī kārdinājumam drīz atkal kāpt zirgam mugurā. Esmu arī pārliecinājies, ka ķivere galvā var izglābt dzīvību, saka Sandis. Glīti izskatīties jātnieka tērpā uz sapucēta zirga ir viens, daudzi no malas apjūsmo, taču viņi neredz otru pusi - kā ikdienā stāvu mēslos līdz ceļiem un tīru stalli, smejot salīdzina Mieriņu saimnieks.

Jātniekam jāmācās katru dienu
Ieprasos, vai zirgiem ziemā ārā nav auksti. Izrādās, ne, turklāt kustības un barība palīdz sasildīties. Ja stipri vējains vai slapjš, tad gan ir nepatīkamāk. Kad vairākas stundas izskrējušies, tie jau nepacietīgi pulcējas pie aploka vārtiņiem, lai sagaidītu saimnieku un dotos uz stalli. Var redzēt, ka brašuļi pārsvarā klausa Sandi un respektē savu barvedi, vien dažreiz grib izrādīties, kļūst uzbāzīgāki sevišķi, ja sajūt ko garšīgu ēdamu. Dzīvnieki maltītē saņem ābolus, burkānus, bietes, auzas, sienu. Tiem patīk zema un mierīga balss. Vārdus nesaprot, bet tonalitāti uztver. Zirgs ir skarbs dzīvnieks, kopš seniem laikiem bijis cilvēkam līdzās. Ja starp abiem izveidojas saikne, jācenšas četrkājaiņa uzticību nepievilt. Tam var izsūdzēt bēdas, zirgs mēdz noņemt negatīvās emocijas, skaidro jaunietis. Arī Sanda kaimiņiem ir zirgi, bet viņu prioritāte ir gaļas lopu audzēšana.

Tā kā zirgu pasaule ir sarunbiedra hobijs, pagaidām speciālās skolās mācījies to visu viņš nav, tikai individuāli un no pieredzējušiem meistariem. Apzinos, ka man vajadzīga jāšanas trenera palīdzība, jo nevaru iemācīt jaunzirgiem to, ko vēl nemāku. Nevienam jātniekam nepienāk tāds brīdis, kad proti visu, pārliecināts Sandis. Viņam ir doma reiz iziet arī mācību programmu Latvijas Lauksaimniecības universitātē par zirgu labturību, veterināriju, anatomiju, treniņiem. Pirmās jāšanas iemaņas apguvis Rūjienā pie Ludmilas Kronbergas, vēlāk pie treneres Ilgas Šmites. Tagad Sandis mēdz aizbraukt pēc padoma pie labiem draugiem zirdziniekiem uz jātnieku klubu Fenikss Salacgrīvā un uz Ungurpili. Kā amatieris viņš piedalījies arī sacīkstēs, veicies itin labi, pat jājis nopietnu attālumu uz tām. Pēc profesijas esmu pārtikas produktu ražošanas tehniķis. Vēl ne tik sen strādāju Rūjienas saldējuma ražotnē, saimniecībā «Kunturi» biju gaļas izcirtējs, iepazinu arī pavāra, fasētāja, pārdevēja pienākumus. Aptuveni gadu nostrādāju sociālās aprūpes centrā «Rūja» par interešu pulciņa audzinātāju. Tur manā pārziņā bija divi poniji un divas kazas, vajadzēja nodrošināt klientiem saskari ar tiem. Par nopelnīto naudu, protams, nopirku zirglietas, stāsta jaunietis. Ja būs nepieciešami papildu ienākumi, viņš ir gatavs iespēju robežās paralēli atkal pievērsties darbam savā profesijā.

Nākotnes plāni skaidri un lieli
Sandim jau izveidojusies laba sadarbība ar Burtnieku zirgaudzētavu, palaikam no turienes uz Mieriņiem tiek piegādāti dzīvnieki apmācīšanai, iejāšanai. Tāpat šobrīd ir pāris zirgu, kas atvesti no Vecumniekiem, uz pavasari sola vēl kādu. Uzticīgie klienti arī rekomendē viņa piedāvātos pakalpojumus tālāk. Bija sākumā cilvēki, kas centās mani atrunāt, teica, kurš gan te vedīs kaut ko, tuvākajā apkaimē daudz zirgu nav. Taču Latvija nav tik liela, un tādu, kuri darbojas ar jaunzirgiem, tos iejāj, arī ir maz. Esmu viens no viņiem, atklāj sarunbiedrs. Viņš strādā arī ar problemātiskiem, tostarp agresīviem un temperamentīgiem, dzīvniekiem. Kad četrkājainis ilgāku laiku sabijis pie manis, protams, tam pieķeros. Vēlāk ir drusku savādi šķirties, pat asara nobirst, neslēpj jaunietis. Ziemas periods darba ziņā esot klusāks, zirgiem arī mazāka slodze, savukārt īrniekiem dārgākas izmaksas par to turēšanu. Sandis prognozē, ka pavasarī darāmā apjoms pieaugs, tad viņš grib arī lecināt abas savas ķēves. Vasaras sezonā Mieriņos varētu uzņemt maksimums 12 15 zirgu, bet tad jāmeklē palīgi. Vietējos ļaudis jaunietis vēl nav iepazinis, bijis aprunāties vien kopienas centrā. Tuvākajā nākotnē viņš iecerējis labiekārtot stalli, izveidot jāšanas laukumu no smiltīm, pamatīgāk sakopt apkārtni, pakāpeniski palielināt pakalpojumu klāstu.

Sarunbiedram darāmā pietiek arī mājās (viņš ar radiem apdzīvo pusi ēkas, otru - kaimiņi I.B.). Tām šogad aprit 250 gadu, neparasti arī, ka ūdensapgādi nodrošina cara laika pumpis. Vēl prasās nopietns iekštelpu remonts, kas pamazām gan rit uz priekšu. Palīgos atbrauc arī jaunieša kādreizējais kursabiedrs ar draudzeni. Vismaz dzīvojamā istaba nu ir pašam sava.

Daudz svarīgāk bija nodrošināt labus apstākļus zirgiem, par sevi domāju pēc tam. Man var nebūt, ko ēst, bet dzīvnieks nesapratīs, ja to kaut reizi nepabarosi, uzsver Sandis.

***

Stallis «Mieriņi» Puikulē piedāvā jaunzirgu apmācību, staļļa īri, izjādes un braucienus pajūgā.

Tālr.  26692499, epasts sandisgermanis@inbox.lv.
Raksts par Sandi 2013.gadā http://www.naukseni.lv/upload/images/cilvekvestis/NNV_49.pdf