Zirgi ir labākais manā dzīvē
26.01.2018

---

Autors: Dace Millere, foto: Māris Millers
žurnāls Latvijas Lopkopis: @Latvijas Lopkopis/LLKC 2018.g.janvāra izdevums.

GUNITA BENDRUPA Latvijas Jātnieku federācijas gada ballē 6. janvārī saņēma balvu par mūža ieguldījumu jāšanas sporta attīstībā, kā arī – par labākā iejādes jaunzirga izaudzēšanu, kas kopā liecina par Gunitas daudzu gadu ieguldītā darba novērtējumu. 

Šogad par labāko jaunzirgu iejādē tika atzīts Latvijas šķirnes zirgs Latoki Secret, kuru audzējusi Gunita Bendrupa. Šobrīd zirga īpašnieks ir zemnieku saimniecība “Lielceri” Jaunmārupē, un ar to jāj saimniecības īpašnieka Maira Peneļa sieva, pieredzējusī iejādes meistare Airisa Penele. 

“Pati ar zirgiem un jāšanas sportu sāku nodarboties 16 gadu vecumā, kad manā dzimtajā Kuldīgas pusē atnāca strādāt Jānis Mežnieks. Tā bija Kuldīgas Valsts ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacija, kur tika strādāts gan ar vaislas buļļiem, gan zirgiem. Staļļos pastāvīgi atradās dažas ķēves, citas tika atvestas lecināšanai, no kolhoziem atgādāja arī ērzeļus un zirgus iejāšanai. Tad nu bija vajadzīga arī jāšanas sporta sekcija, kuru vadīja tagad jau mūžībā aizgājušais Jānis Mežnieks, Latvijas Zirgaudzētāju biedrības valdes locekļa Jura Mežnieka brālis, un man bija prieks tajā iesaistīties. Tika daudz strādāts, tajā skaitā pie pašu fiziskās sagatavotības,” stāsta Gunita.

Skaistākais laiks – sportošana LLA
Jau bērnībā Gunita (meitas uzvārdā – Sauka) vēlējusies strādāt par zirgkopēju. Taču mamma, būdama skolotāja, pastāvējusi uz to, ka izglītība jāturpina augstskolā, tāpēc meitene iestājusies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārajā fakultātē. Tie arī bijuši skaistākie gadi kopā ar zirgiem, kad varēts braukt un strādāt LLA zirgkopības mācību centrā Mušķos, arī trenējoties un piedaloties sacensības. Atmiņas glabā vairāki biezi albumi, kuros akurāti aprakstīti svarīgākie notikumi un pierakstīti nozīmīgāko sacensību rezultāti. 

Kādreizējā sportiste stāsta, ka pirmoreiz LLA vēsturē ar zirgu Pikols 1973. gadā piedalījusies arī trīscīņas sacensībās, kur tika izpildīta I sporta klase (iepriekš no akadēmijas pārstāvēta tikai šķēršļu pārvarēšana). Ar zirgu Dzintars 1975. gadā viņa guvusi savu lielāko panākumu sportā, izpildot sporta meistara kandidāta normatīvu. Lai to sasniegtu, sacensībās Saulainē bija jāveic spēka lēcienu sērija trīs apļos, kas sākās ar sešiem šķēršļiem 140 cm augstumā, tad sekoja 150 cm augsti, un, visbeidzot, – divi 160 cm augsti šķēršļi, kurus spēja pārvarēt tikai trīs sportisti. Pēc labiem panākumiem Gunita iekļauta LPSR jāšanas sporta izlasē, vairākus gadus bijusi desmit labāko LLA sportistu skaitā, kur netrūka titulētu atlētu no citiem sporta veidiem, piemēram, vairākkārtējs pasaules čempions smaiļošanā Aleksandrs Avdejevs.

Izvēlējās kļūt par zootehniķi
Pēc augstskolas beigšanas darba pieredze sākusies Liepājas pusē, padomju saimniecībā “Priekule” kā zirgkopības zootehniķei. “Nepatika man veterinārija, un tuvākā saskarīgā profesija, lai darbotos ar zirgiem, bija šī,” saka Gunita. Tā tas turpinājies arī vēlāk, kur speciāliste tika uzaicināta strādāt Jelgavas rajona kolhozā “Avangards”. Šajā vietā – Sesavas pagasta Bērvircavas “Narvaišos” viņa turpina darboties arī tagad. Izveidojusi savu zemnieku saimniecību, gan bez zemes...

“Kad sākās kolhoza īpašumu privatizācija, zemi man neiedeva,” stāsta Gunita, taču zemes īpašnieki, uz kuras atradās kolhoza stallis, man atļāva tur darboties, līdz par 2013. gadam, kad saimnieks īpašumu pārrakstīja savam dēlam, kurš vērtīgo Zemgales līdzenuma zemi pārdeva. Stallis gan palika, uz pieciem gadiem man to ļāva izmantot, bet šī gada beigās vienošanās beigsies. Labi, ka pašvaldība atļāva nomāt piecus hektārus no savas zemes ganībām. Nezinu, kas būs pēc tam...” Gunita atceras, ka toreiz, samazinot iespējamo staļļa vietu izmantošanu, viņa trīs mēnešu laikā bija spiesta pārdot 50 zirgus, un te balsī ieskanas neviltots sarūgtinājums. Tika taču strādāts, audzēti zirgi, varbūt ne laikus padomāts pašai par savu labumu – īpašuma iegādi...

Vaicāta par pašas audzētajiem pazīstamākajiem zirgiem, Gunita pirmo nosauc Virsaiti, ar kuru Sergejs Šakurovs 2003. gadā izcīnīja Latvijas Republikas ziemas čempiona titulu, spēja veikt maršrutus ar 160 cm augstiem šķēršļiem un kvalificējās startam Eiropas čempionātā, bet nestartēja, jo īpašnieks zirgu pārdevis. Vēl prātā spilgti palicis Renaldo, kas izaudzēts no maza kumeliņa, pārdots uz Krieviju un spējis vinnēt Grand Prix maršrutos Maskavā. Savukārt Kadiljaks nonācis pie īpašnieka Lietuvā, kur 2009. gadā uzvarējis 5–6 gadus vecu zirgu konkurencē, un patīkami, ka Gunitai atvesta federācijas balva kā zirga audzētājai.

Dārgi, bet nav svarīga tikai rocība
“Jāšana ir dārgs sporta veids, bet tas, tāpat kā zirgaudzēšana, Latvijā nav ienesīgs bizness, kā daudzi uzskata,” spriež Gunita. “Mēs bieži esam spiesti pārdot savus labākos zirgus par mazu cenu, lai vienkārši pabarotu pārējos. Šādā līmenī gan jāšanas sportam, gan zirgaudzēšanai ir grūti pastāvēt. Mums nav cilvēku, kas varētu ieguldīt ievērojamas naudas summas abu nozaru attīstībā. Visā pasaulē ir tā, ja tev ir ļoti daudz naudas, un esi sapircies mājas, mašīnas, jahtu un lidmašīnu, tu ieguldi zirgos, jo tas ir prestižs. Tas nozīmē, ka tev ir vēl vairāk naudas nekā tiem citiem, kam ir pārējais. Pieci, seši zirgi īpašumā, tas ir tāds labs savas turības apliecinājums... Uz to arī balstās gan zirgaudzēšana, gan jāšanas sports. Tiek sponsorētas sacensības, algoti jātnieki un treneri u. c.” 

Tikai ieskicējot dažus aspektus, Gunita turpina par situāciju Latvijā: “Diemžēl pie mums tas nav iespējams... Ir tikai atsevišķi jātnieki, kuri nāk no zirdzinieku dinastijām, kas spējuši nodrošināt salīdzinoši augstu turību ģimenei ar zirgu izmitināšanu, audzēšanu vai citiem pakalpojumiem, un tad viņu bērni var arī kaut cik nodrošināti darboties jāšanas sportā, sasniegt atzīstamus rezultātus. Par man personīgi zināmiem piemēriem varu minēt Lauru Peneli un Aleksandru Šakurovu.”

Taču ne tikai rocība svarīga, arī tas – kā zirgs tiek gatavots, kāda ir jātnieku pieredze un treneru profesionālais devums. “Tāpēc esmu priecīga, ka ar manis audzēto zirgu Latoki Secret strādā pieredzējusī sportiste Airisa Penele. Mēs katrs no zirgaudzētājiem varam uzskatīt, ka tieši mūsu stallī aug vislabākais zirgs, bet tāpēc ir izdomātas sacensības, lai to pierādītu. Tas, kurš kļūs par olimpisko čempionu, arī būs vislabākais... Robeža starp vēlamo un esošo ir ļoti šaura, viss atkarīgs no tā, kā jātnieks spēj zirgu parādīt. Kad “Zviedru birzes zirgos” audzētais ķēves Rassasine dēls Cor de Son (tēvs Corlando, DH) uzvarēja pasaules jaunzirgu čempionātā Zangersheidē, Beļģijā, reti kurš to pamanīja. Bet, kad Rassasine mazmeitu Coradina Latvijas un starptautiskā arēnā izveda mūsu pašu jātnieks Andis Vārna, visi Coradina pusbrāļi un pusmāsas tika strauji izpirkti. Diemžēl Latvijā trūkst kvalificētu jāšanas sporta treneru, kā bija tad, kad, piemēram, iejādē izcilu jātnieku plejādi sagatavoja Astrīda Belovzorova un Aina Mainiece.

Pašas zirgi, bet nomātā stallī
Tagad lielā staļļa “priekšnamā” (lielākā daļa ir slēgta) mitinās 15 zirgi – dažu saimnieku uzturēšanai nodotie, kā arī Gunitas pieci pašas zirgi – divas ķēves ar saviem kumeļiem.

Jauns un perspektīvs ir iejādes zirgs ir Deldoro, divus gadus vecs, “iekšaudzēts” no viena no labākajiem Eiropas ērzeļiem Donnerhall, kura asinis ir ceturtajā pakāpē viņa mātei Dodijai un trešajā pakāpē tēvam Daramisam (abi no Tērvetes zirgaudzētavas). Viņš ir izskatīgs, ar labām gaitām, proporcionāli veidots, bez redzamām eksterjera kļūdām. Rudenī zirgs tiks nodots apmācībai pieredzējušajai iejādes sportistei Kristīnai Rozītei (SK “Lagoss Dresage”).

Arī Parelli ir divus gadus vecs. Viņa tēvs ir Patriks (Edītei Sončikai kādreiz piederošs zirgs), kurš tika augstu vērtēts, bet guva traumu, sāka klibot un tagad jau miris. Mamma Anesi ir olimpiskā čempiona Dobelcento mazmeita, bet tēvs – no Acorado.

Atzīta zirgu vērtētāja
Gunita Bendrupa savu pieredzi zirgaudzēšanā tagad var likt lietā, arī būdama viena no Latvijā atzītākajiem zirgu vērtētājiem (sertificēto zirgu vērtētāju saraksts kopā ar citu lauksaimniecības dzīvnieku speciālistiem pieejams Lauksaimniecības datu centra mājaslapas sadaļā “Vērtēšana”: https://www.ldc.gov.lv/lv/sertificeto_personu_saraksts/sertificetas_personas_darba_veiksanai/). Sertifikāts tiek iegūts uz pieciem gadiem, pēc tam nepieciešams to atjaunot mācībās.

Par zirgu kvalitāti pēdējos gados viņa saka: “Tā jūtami uzlabojas, jo tiek ievesti ērzeļi no ārzemēm, kā arī mēs varam izmantot pasaules labāko ērzeļu spermu mūsu ķēvju apsēklošanai. Tas viss maksā naudu. Kaut ko visi kopā darām, un ejam uz priekšu. Cerams, ka, iesaistoties turīgiem cilvēkiem, turpmākajos gados viss nostāsies savās vietās.”

Pēdējos gados ērzeļu vērtēšanas skates organizē kopā abas zirgaudzētāju organizācijas – Latvijas Zirgaudzētāju biedrība un Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija, lai novērstu gadījumus, kad vienā izbrāķēts ērzelis tiek pieteikts otras vērtējumam, cerot uz labāku iznākumu. Tiek sertificēti ērzeļi trīs gadu vecumā, par kuru uzturēšanu audzētājiem pēc pozitīva atzinuma tiek izmaksātas valsts subsīdijas. 

Ērzeļu vērtēšanas sākumā tiek vērtēta dzīvnieku izcelsme un eksterjers; tad – darbaspējas, rikšu, soļu gaitas un brīvie lēcieni. Šādi pasākumi notiek divas reizes gadā – pavasarī un rudenī, un informācija tiek apkopota apjomīgā katalogā. Pēc noteiktām veidlapām tiek veiktas atzīmes par katru dzīvnieku, kuras sniedz pieci eksperti. Lai vērtēšana kļūtu vēl objektīvāka, izskan priekšlikums “atmest” zemāko un augstāko atzīmi katrā pozīcijā, kā tas mēdz būt sporta veidos ar subjektīvo vērtēšanas sistēmu. Taču ir noteikti arī bezkaislīgi parametri: ērzeļa minimālais augstums skaustā – 164 cm, mazākais kāju apkārtmērs liela kaulā – 21,5 cm, kakla un kāju novietne, locītavu leņķi un slīpumi u. c. Tas tāpēc, lai zirgi nekļūtu “pārsmalcināti”.

Zirga eksterjers ir būtisks
Gunita atzīst, ka, vērtējot zirgu, jau uzreiz ir ļoti svarīgi sekot pareiza eksterjera noteikšanai, – vai zirgam nav uz vienu vai otru pusi izvērsti “pirksti” vai “mīksta” mugura, kas skaidri norāda uz saišu vājumu, kas nākamajā paaudzē var iedzimt vēl spēcīgākā formā. Jā, šāds zirgs, iespējams, var ļoti labi lēkt vai startēt sacensībās, taču ciltsdarbā ir riskanti to izmantot, tāpēc tas netiek sertificēts kā ērzelis. Agrāk tika uzskatīts, ka skaists ir garš zirga kakls, tagad nonākts pie atzinuma, ka, krītot, šādi zirgi biežāk gūst traumas. 

Runājot par zirgu īpašībām, Gunita teic: “Mums noteikti jāsaglabā savas zirgaudzēšanas tradīcijas, jo Latvijas genofonda zirgs ir ļoti mierīgs un labdabīgs, bet, veidojot augstas klases zirgu krustošanas rezultātā, šīs īpašības var pazaudēt, jo, startējot sacensībās, īpaši augstākajos konkūra maršrutos, zirgam sevī ļoti daudz kas jāpārvar, jāpārdzīvo emocionāli, un tad jau tas ir pavisam cits zirgs. Nekad neticiet, ja, piedāvājot nodarbības, sludinājumos tiek rakstīts – zirgs gatavs augstām konkūra un iejādes prasībām, bērnu apmācībai, izjādēm dabā... Ja zirgs der visam, tas neder nekam. Diemžēl gadās tā, ka tad, ja zirgs mantojis kaprīzumu un strauju temperamentu no vecākiem vai ieguvis to apmācības gaitā, šādi zirgi ar labiem ciltsrakstiem par lētu naudu tiek pārdoti Eiropas lielākajās zirgaudzēšanas valstīm, nonākot pie mums. Šādu zirgu iesaistot ciltsdarbā, mēs kļūdāmies, jo tas nedos labu rezultātu tāpēc, ka šīs agresīvās īpašības var tikt pārmantotas tālāk, neļaujot sasniegt labus rezultātus sportā, nemaz nerunājot par izmantošanu brīvā laika nodarbēm.”

Darot to, kas patīk
Novērtējot to, ka viņai piešķirta LJF Gada balva par mūža ieguldījumu, Gunita saka: “Visu mūžu esmu darījusi to, kas man patīk, un tā ir vislielākā vērtība. Arī, neskatoties uz to, ka dažkārt bijis grūti. Ir brīži, kad kumeļi dzimst un rodas problēmas. Tad pārdzīvoju visvairāk, bet, ja izdodas kādu sarežģītu zirgabērnu “izvilkt”, tad ir milzīgs gandarījums. Ja kopā parēķinu, tad esmu pieņēmusi savā darba dzīvē līdz 500 kumeļiem, “Avangardā” mums dzima pa 12–15 kumeļiem gadā, un ir gandrīz par katru, ko atcerēties... Toreiz braucām arī uz Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādi Maskavā, kur ķēve Sanda un ērzelis Sadko saņēma čempionu titulus. Tas bija astoņdesmito gadu sākumā, – prēmijā saņēmu 2000 rubļu un automašīnu “Moskvič”, kas toreiz bija milzīgs ieguvums.”

Savukārt, atceroties pašu sākumu sadarbībā ar zirgiem, Gunita nosmej, – kādreiz bijusi ļoti slimīga meitene, atbrīvota no fizkultūras nodarbībām skolā, bet tad, kad sākusi trenēties ar zirgiem, veselība uzlabojusies, un zirgi kļuvuši par viņas dzīves labāko daļu.