Sākumam pietiek ar simtdaļu sapņa
24.05.2017

---

Pateicoties žurnāla "Latvijas Lopkopis" galvenās redaktores Ivetas Tomsones atļaujai, piedāvājam izlasīt Daces Milleres interviju ar Sandru Soikāni, kas tika publicēta "Latvijas Lopkopis" maija numurā.

RUBRIKA: ZIRGI

DACE MILLERE, Māra MILLERA foto

Sākumam pietiek ar simtdaļu sapņa

Sandra SOIKĀNE ikdienā darbojas savā piemājas saimniecībā Ciblas novada Felicianovas ciema “Raganiņās”. Faktiski jau ilgāku laiku viss ir pakārtots tam, lai viņa varētu īstenot savu lielāko sapni – nodarboties ar zirgiem. Sandra gan tura zirgus, gan reizumis izaudzē kādu kumeļu, gan piedalās rikšošanas sacensībās, lai pārliecinātos par zirgu varēšanu.

Saimniecība ir ģimenes kopdarbs
Saimniecībā viss tiek darīts pašu spēkiem, citādi nevar – tas ir ģimenes kopdarbs, un kopā jāmāk izdzīvot. Šobrīd “Raganiņās” ir septiņi zirgi, un milzīgs gandarījums, ka šogad piedzimis viens kumeliņš. Zirgus šeit tura jau kopš padomju laikiem – pa diviem, trim, un lielākais skaits bijis deviņi. Sandra nosmej: “Vienubrīd man viss bija pa pieci – pieci bērni, pieci zirgi, piecas govis...” Tagad bērni paaugušies – Guntaram 28 gadi, un nodibināta sava ģimene, Aleksandrai – 20 gadu, Vladai – 12, Intai – 10, Markusam – 8. Sandras vīrs Pāvels Seimuškins arī aizrāvies ar zirgu būšanu, taču bērni, lai gan saprotot nepieciešamību piedalīties, par galvenajām nodarbēm izvēlējušās citas: “Viņiem “uguntiņa” ir uz mākslām – zīmēšana, keramika, kas ielikts laikam jau radurakstos. Jācer, ka jaunākais – Markuss vēlēsies nodarboties ar zirgiem, jo tagad ikdienā ir liels palīgs. Un tad – jāgaida mazbērni...”Sandra ar ģimeni apsaimnieko 37 hektārus zemes. Apmēram puse ir aramzeme, kur tiek audzētas auzas zirgiem. Pārējā platībā – siens un graudi, jo pašpatēriņam tiek audzēti arī lopi.

Darbošanās sporta klubā “Pegazs”
Krietna enerģijas daļa tagad tiek atvēlēta, darbojoties biedrībā “Rikšotāju braucēju sporta klubs „Pegazs””, kur Sandra ir valdes locekle. Kopā ar citiem entuziastiem jau 2005. gadā Ciblas tuvumā tika izveidots pirmais rikšotāju skrejceļš, taču sākumā nav bijis pietiekami precīzi līgts ar zemes īpašnieku par tās izmantošanu, un nācies sadarbību pārtraukt. Taču jau 2006. gadā citā vietā, Pušmucovā, tapa jauns sertificēts skrejceļš – ar 900 metru garu apli, kvalitatīvu smilts segumu, kur var gan trenēties, gan sacensībās vienā braucienā startēt četri līdz pieci zirgi. Sandra atzīst: “Tieši tad, kad 2006. gada beigās un 2007. gada sākumā tā nopietnāk sākām sadarboties ar Latvijas Zirgaudzētāju biedrību, darbs sekmējās arvien labāk un tapa arī jaunais skrejceļš. Novadā redzēja, ka mūs atbalsta Rīgā, ka atzīst – rikšotāji Latgalē ir vajadzīgi, un sāka vairāk palīdzēt mūsu pašu mājās. Tas bija liels solis attīstībā.” Sandra stāsta, ka ļoti būtisks bijis jau 2005. gadā notikušais pavērsiens: “Tad iepazinos ar Inesi Ruskuli, kura jau kopš agras bērnības ik vasaru dzīvoja pie vecmāmiņas Pušmucovā, un rikšotāju zirgi viņai nebija sveši, jo pajūgā tika braukts katru dienu. Līdz tam liktenis nebija mūs savedis kopā, taču rikšotāju zirgu sacensību atdzimšana radīja jaunu sadarbību. Iepazināmies, un Inese sāka piedalīties sacensību organizēšanā jau 2005. gada rudenī. Inese sāka rakstīt Latvijas medijos par šo sporta disciplīnu, un liels paldies jāsaka arī Nadīnai Zavadilikai, kura pastāvīgi iemūžināja sacensības fotogrāfijās. Tā kā sadarbība bija ļoti sekmīga, 2007. gada nogalē tika izveidota minētā biedrība “Rikšotāju braucēju sporta klubs “Pegazs”, kur valdes locekles esam visas trīs – Inese, Nadīna un es. Savukārt, pateicoties zirgu vērtētājas Dacei Štrausas ieinteresētībai par rikšotāju zirgiem Latvijā, nu jau arī sporta klubs “Pegazs” sāka sadarboties ar Latvijas Zirgaudzētāju biedrību, un ir par to ļoti pateicīgs, jo tās prezidents Edgars Treibergs vienmēr ir mūs uzklausījis un palīdzējis rikšotāju braucējiem un rikšošanas sacensību organizatoriem.”

Skrejceļš Pušmucovā palīdz saglabāt tradīcijas
“Izveidot skrejceļu, – tas faktiski bija vienas nakts sapnis,” atceras Sandra Soikāne. “Bijām trīs draudzenes – Ilona Malahova, Inta Duncāne un es. Katrai tobrīd – pa diviem zirgiem. Tātad seši, un vajag braukt un trenēties. Tā arī tapa doma par skrejceļu. Tā izveidē Ciblā daudz palīdzēja gan Latvijas Zirgaudzētāju biedrība, gan tuvākās pašvaldības, bet īpaši – ar tehniku – SIA “Agroķīmija” vadītāja Ināra Konovalova.Sandra turpina: “Savukārt skrejceļu Pušmucovā veidojām ar Ludzas pašvaldības un Latvijas Zirgaudzētāju biedrības finansiālo atbalstu, darbu organizējām abas kopā ar Inesi. Liels paldies jāsaka Jānim Kazinīkam, pie kura staļļa notiek rikšošanas sacensības, jo viņš ļauj izmitināt rikšotāju zirgus savā stallī sacensību laikā. Vienmēr visi zirgi tiek pabaroti ar pašaudzētām auzām un sagatavoto sienu. Jānis Kazinīks visu savu mūžu ir veltījis zirgiem – pats audzējis un braucis ar straujajiem rikšotājiem.” Vietējās pašvaldības – Ciblas, Pušmucovas un Ludzas – jau vairāk nekā divpadsmit gadu atbalstījušas zirgu rikšošanas sacensības. Tagad Pušmucovas skrejceļā notiek vismaz divas sacensības gadā, – parasti jūlijā ar Ciblas novada atbalstu un augusta beigās, septembra sākumā ar Latvijas Zirgaudzētāju biedrības līdzdalību, kad notiek atjaunotā un kādreiz ļoti prestižā Latgales kausa izcīņa, par kuru cīnās tikai Latgales novadu rikšotāju braucēji ar Latvijā vai ārzemēs dzimušajiem zirgiem. Sacensību organizētāja un dalībniece Sandra Soikāne teic: “Kādreiz šajās sacīkstēs bija ļoti daudz dalībnieku, tagad iztiekam ar to, kas ir, jo reģionā vairs septiņās saimniecībās ir rikšotāju  zirgi. Bet tiem nepieciešama iespēja sacensties, pašu audzētājiem jārāda, ko viņi spēj, kuram ir ātrākais zirgs, tāpēc šo sacīkšu tradīciju ir ļoti būtiski noturēt un attīstīt. Lai nebūtu “apdalīti” arī pārējo reģionu braucēji Latgales kausa izcīņas laikā un veicinātu tieši Latvijā dzimušo rikšotāju attīstību, sākās sadarbība ar tēlnieku Edvīnu Krūmiņu, un viņš 2016. gadā balvu no koka speciāli sacensību programmā jaunizveidotajam braucienam “Dzimis Latvijā”, kur var piedalīties rikšotāju braucēji tikai ar Latvijā dzimušajiem zirgiem, bet no citiem reģioniem.”

Rikšošana, kā Latgalē piederas
Ar sportu Sandra sadraudzējusies vidusskolas laikā, kad trenējusies sporta sekcijā, piedalījusies gan sacensībās Latvijā, gan vēlāk braukusi arī ārpus tās. Protams, jau pašā sākumā tā bija nevis šķēršļu pārvarēšana vai iejāde, bet rikšošana, kā tas Latgalē piederas, un kas joprojām tiek godā celta. Kādreiz jau rikšotāji dažādā skaitā bijuši katrā no padomju saimniecībām. Tagad – ne tik daudz, taču joprojām zirgi tiek audzēti un trenēti. Dzirkstošu smaidu sejā braucēja saka: “Šis ir brīnišķīgs sporta veids, jo ar to vari nodarboties visu mūžu – kamēr vien vari sēdus noturēties un grožus rokās satvert. Nesen, gan internetā, redzēju ierakstu, kur Krievijā hipodromā startēja 80 gadus veca kundze...” Ar zirgiem Sandra trenējas katru dienu, jo skaits ir pietiekami liels, lai katru vajadzētu izkustināt. Galvenokārt treniņi notiek pa tuvējo ceļu malām, jo minētais skrejceļš ir patālu, un tur tiek aizbraukts retāk. Jau iepriekš esam rakstījuši, ka pēdējos gados pēc ilgāka panīkuma rikšošanas sports Latvijā sāk attīstīties. Pēc Ineses Ruskules, sporta kluba “Pegazs” valdes locekles un sacensību rīkotājas, informācijas, Latvijā 2016. gadā notikušas sešas oficiālas rikšotāju zirgu darbaspēju pārbaudes, kurās piedāvāti dažādi distanču garumi, – sākot no 1600 līdz pat 2100 metriem. Sacensībās Latvijā piedalījušies 33 rikšotāju šķirņu zirgi (Amerikas, Krievijas, Francijas un Latgales). Lielākā daļa ir zirgi līdz desmit gadu vecumam, no kuriem gandrīz puse dzimuši Latvijā. Līdztekus daudzi no Latvijas rikšotāju braucējiem piedalījušies gan Igaunijā, gan arī Lietuvā notiekošajās sacensībās.

Viena no ātrākajām braucējām
Otro ātrāko laika rezultātu 2016. gadā 1800 m distancē sasniegusi tieši Sandra Soikāne ar Amerikas šķirnes kastrātu Quizzical Kemp – 2:28,8 min (Garkalnes skrejceļā). Jāpiebilst, ka visātrākā 1600 un 2100 metru distancē bija Ilona Malahova (Ludzas novads) ar Amerikas šķirnes ķēvi Salamandra – 2:06,5 minūtes un 2:48,3 minūtes (Velēnu skrejceļā). Tātad no septiņiem “Raganiņu” saimniecības zirgiem šobrīd pazīstamākais ir Quizzical Kemp, kurš ir arī vecākais stallī. Krievu šķirnes rikšotājs Princis, kurš bija viens no pirmajiem kvalitatīvajiem zirgiem saimniecībā, tagad ir jau 19 gadus vecs un nu devies padzīvot pelnītā atpūtas režīma pie kāda cita saimnieka līdzās, jo pats vairs nestartē, bet tur citam zirdziņam nepieciešama kompānija, lai būtu jautrāk. Princim ir vairāki izcili pēcnācēji, piemēram, septiņus gadus vecā Primadonna.  Tāpat deviņus gadus vecā Power Lady, ar kuru Sandra startē sacensībās. “Prinča pēcnācēji ir mana darba augļi, un gandarījums par to, kas paveikts,” saka audzētāja, bet vienlaikus vienmēr atceras savu pirmo pašas īpašumā iegādāto ķēvi, kuras vārda daļa “iemūžināta” viņas e-pasta adresē: “Rainbow Rhonda – Amerikas rikšotājs, ko iegādājos 2007. gadā, vienmēr būs mans pirmais zirgs, atjaunotās saimniecības sākums, tāpēc arī to atcerēšos. Tagad gan viņa nonākusi pie cita īpašnieka.”

Amerikas un Krievijas šķirnes
“Raganiņās” šobrīd ir tikai Amerikas un Krievijas šķirņu rikšotāji. Kā tie atšķiras, vai kas tiem kopējs? Stāsta saimniece: “Amerikas rikšotāji ir ļoti ātraudzīgi, un jau divu gadu vecumā uzrāda augstus rezultātus. Krievijas rikšotāji ir nedaudz lēnāki attīstībā, bet viņu pluss ir tas, ka šos zirgus var izmantot gan pajūgu braukšanā, gan lauku darbos. Tie ir nedaudz masīvāki, mierīgi, un tikai jāiegulda darbs atbilstošā apmācībā.”Par to, kā Latgalē izdodas saimniekot un sasniegt iecerēto, Sandra saka: “Tas laikam ir Latgales ļaužu raksturs un spītība, ka pat ar mazumiņu nedrīkst padoties un parādīt vājumu. Vajag turēties, likt pretī darbu dzīves negludumiem, un izdzīvot. Mums darbošanās ar zirgiem nav bizness, bet dzīvesveids un spēja pierādīt, ka varam – varam izdzīvot ar savu paveikto un priekš savas sirds. Es tiešām vēlētos, lai visi cilvēki saprastu cits citu, un arī salīdzinoši nelielā rocībā atrastu to gandarījumu darīt un dzīvot saskaņā ar savu ieceri. Vajag sākt kaut vai ar sapņa simtdaļu, kā tas bija man ar zirgiem, un no tā var izaugt liels kāda sapņa piepildījums.” Saku, – cik jauki un sirsnīgi pateicāt, un Sandra bezbēdīgi attrauc: “Kā gan ne! Dziedu, teātri spēlēju kopā ar aktīvām novada meitenēm, kad zirgi ziemā tā mierīgāk apkopjami. Ne jau katrs var iziet svešu ļaužu priekšā un pateikt kādu “lieku” vārdu!” Tā arī Sandrai viss izdodas – ar milzu enerģiju, dzīvesprieku un sapņa īstenošanu par darbošanos ar zirgiem.

Ielādēju...