Plāns, kam seko darbība, kļūst par realitāti
08.08.2019

---

Plāns, kam seko darbība, kļūst par realitāti

Inese Ruskule

Latvijā auļošanas sporta veids nav populārs,  to tik var redzēt TV pārraidēs, kinofilmās vai citos masu medijos. Auļošanas sacensībās jātnieks (žokejs) veic noteiktu distanci auļojoša zirga mugurā pa līdzenu virsmu.  Šad un tad vietējo sacensību organizatori ir mēģinājuši ieviest auļošanas disciplīnu, taču līdz profesionālam līmenim tas nekad nav nonācis. Taču pie mums Latvijā ir meitene Kristīne Eiduka, kura aktīvi un regulāri piedalās auļotāju sacensībās Itālijā. Kaut arī viņa ir latviete, viesmīlīgie itāļi viņu vienmēr uzņem kā savējo.

Bērnība bez iespējas trenēties jāšanas skolā

Kristīnei jau no bērna kājām iepatikušies zirgi, lai arī dzīvoja Ogres pilsētā un tieša saskarsme ar zirgiem nekad nebija. Arī Kristīnes mammai vienmēr un pat tagad ir bijība pret zirgiem. Jāšanas skolu nebija iespēja apmeklēt finansiālo apsvērumu dēl, tādēļ atlika vien kolekcionēt attēlus un dažādas lietas, uz kurām bija attēloti zirgi. Pabūt kopā ar zirgiem un doties nelielā izjādē Lēdmanes stallī vai kādā citā zirgu novietnē-  Kristīnei bieži vien bija kā dzimšanas dienas dāvana.  Pati Kristīne atzīst, kaut  arī mammai nebija iespēja nodrošināt jāšanas apmācību, viņa visu laiku ir atbalstījusi un atbalsta Kristīnes vēlmi darboties ar zirgiem.

Sapņu zeme – Itālija

Vēl bez zirgiem tumšmatainajai meitenei bija sapnis kādreiz nokļūt Itālijā. Beidzot vidusskolu, Kristīne nolēma doties studēt ķīmijas zinības uz Itāliju. Daudzi pusaudži jau ir satraukti vispār par studijām kā tādām, bet uzņēmīgā jauniete izvelējās vēl grūtāku ceļu – studēt svešā zemē, vidē un tālu prom no savas mammas. Tā viņa nokļuva Milānā, jo tieši tur vienā no augstskolām nokārtoja iestājeksāmenus.

Milāna sapazīstina ar auļotājiem

“Aizbraucot uz Itāliju, man nebija nekādu jāšanas sporta iemaņu, jo Latvijā nebiju nekur trenējusies. Kad studēju ķīmiju Milānā, pa vakariem piestrādāju kādā no Milānas restorāniem par viesmīli. Kādu vakaru iepazinos ar vienu no Milānas hipodroma San Siro auļotāju žokejiem. Cik vien laiks ļāva, klausījos viņa stāstījumos par hipodromu un straujajiem zirgiem. Sarunas beigās viņš mani uzaicināja apciemot hipodroma staļļus. Pēc kāda laika arī pieņemu šo uzaicinājumu un devos aplūkot zirgus, “atceras Kristīne.

Pirmais, ko viņa ieraudzīja hipodroma staļļos  bija spīdīgie, labi koptie un muskuļainie zirgi. Tas bija patiešām iespaidīgi, jo Latvijā viņa vēl nebija tādus redzējusi. Staļļi bija plaši, vairāki skrejceļi sakoptā teritorijā. Kristīne saprata, ka tā nebūs vienīgā šī hipodroma apmeklējuma reize, un viņa turpināja braukt ciemos pie šiem zirgiem. Pamazām arī sāka iesaistīties staļļa dzīvē, viņai sāka mācīt kā apieties ar zirgu, kā arī kā tos kopt. Cītīgi un ilgi vēroja kā treneri apmāca jaunos zirgus no hordošanas līdz apjāšanai. Tas nav ātrs process, jo ļoti ilgi jāmāca zirgs līdz tas var stabili noauļot apli.

Kā pirmo Kristīne iemīlēja kādu 18 mēnešu vecu tīrasiņu šķirnes ķēvīti, ko tolaik atveda uz apmācību. Meitene sekoja līdzi jaunzirga apmācībai. Pēc mēnesi ilgas apmācības Kristīni uzmeta jaunzirga mugurā. Uzreiz gan nenotika auļošana pilnos auļos. No sākuma apmācīja jauno jātnieci kā jāpadod pavadas zirgam, kā arī komandu došanu zirgam. Tikai tad, kad viss šis bija apgūts, ļāva aprikšot apli. Un tikai pēc 3 mēnešu apmācības viņai ļāva doties uz īsto auļošanas treniņu. Tas nebija viegli, galvenokārt, jau pašai jātniecei, jo auļot vajadzēja puspiesēdē, un distances garums bija 1200 metri. Slodze bija liela, jo auļotājus trenē sešas dienas nedēļā. Katru dienu treniņi nav vienādi, ir sadalīts – kurā dienā slodze ir lielāka un kurā ir mazāka. Vidēji sacensību zirgs sacensībās piedalās 2 reizes mēnesī. Auļošanas sacīkstes Itālijā var vērot visa gada garumā ne vienā hipodromā, jo to darba grafiks ir sadalīts pa mēnešiem. Auļotāja uzturēšana, piemēram, Milānas hipodromā izmaksā no 1000 – 1300 EUR (izņemot veterināros un kalēja pakalpojumus).

Protams, ka neizbēgami bija arī kritieni no zirga. Taču  Kristīne par tiem nekad nepārdzīvoja, vairāk gan uztraucās kur paliek zirgs pēc izraušanās no rokām. Traumu bija daudz, taču par laimi viņa vienmēr izvairījās no lūzumiem. Pati atzīst, ka tolaik vietējais medicīnas personāls viņu labi pazina. Visspilgtāk Kristīne atceras vienu no saviem kritieniem no jaunās ķēvītes: “Vienreiz sanāca starpgadījums, kad mans jaunzirgs sabijās. Es nokritu no jaunās ķēves un viņa devās auļos no manis prom. Tomēr es viņu pasaucu un viņa atgriezās pie manis. Tas bija lielisks uzticības žests, ka mēs taču esam partneri, un viens otru nedrīkst atstāt jebkurā situācijā.”

Žokeja karjera 

Pēc astoņu mēnešu ilgas apmācības treneris Natalino Urracci  Kristīnei piedāvāja nokārtot amatiera žokeja licenci, lai oficiāli varētu startēt sacensībās. Viņai, protams, nebija jāsaka to vairākkārtēji. Trīs mēnešus viņai bija apmācības periods, pēc kura vajadzēja nokārtot gan mutisko, gan arī praktisko eksāmenu. Viņa veiksmīgi visu nokārtoja un ieguva amatiera līmeņa žokeja licenci. Apmācības laikā Kristīne iemācījās jāt ar dažādākiem zirgiem, iemācījās startēt no starta vārtiem un izsūtīt zirgu finiša taisnē. No sākuma tas nebija viegli, bet ar laiku pierada. Vienmēr bija jāseko līdzi arī savam svaram, jo tas kopā ar lietoto inventāru (segliem un aizsargvesti) nedrīkst būt lielāks par 60 kg, ja startē starp sievietēm. Bet ja startē kopā ar vīriešiem, šis pieļaujamais svars ir 67 kg. Taču profesionālajiem žokejiem svara ierobežojumi ir jau daudz mazāki.

Pēc licences iegūšanas, žokejam 5 sacensību laikā jāpierāda, ka viņš ir tiesīgs piedalīties auļotāju sacīkstēs. Psiholoģiski tas nav viegls process sākotnēji. Daudziem jātniekiem sākas panikas lēkmes pēc starta vārtu atvēršanas. Tas ir ļoti emocionāls brīdis gan zirgam, gan arī cilvēkam. No 2012.gada pavisam kopā Kristīne ir piedalījusies vairāk kā 30 sacensībās, divās no tām ir guvusi uzvaru. Viņas žokeja gaitām var sekot līdzi mājas lapā www.ippica.biz, kur ir visi auļošanas sacensību rezultāti. Latviešu žokeju meitene startēja gan Milānas, gan Varēzes, gan Trevizo, gan arī Albengas pilsētu hipodromos. Kā jau visās disciplīnās, arī Kristīnes trenētos auļotājus pārdeva citiem īpašniekiem, un katru reizi viņa to pārdzīvoja. Vienmēr centusies nepieķerties zirgiem, bet tas diemžēl nesanāk vēl līdz šim.

Itālijā Kristīnei ikdiena nebija saistīta tikai ar zirgiem, jo hipodromā viņas darbs bija tikai no agra rīta līdz pusdienas laikam, tad skrejceļus slēdz un hipodromā sākas teritorijas uzkopšanas darbi. Tā kā viņa ķīmijas studijas nepabeidza, nācās sākt strādāt. Un izvēlētā joma bija skaistumkopšana. No sākuma Kristīne strādāja par sekretāri firmā, taču vēlāk, kāpjot pa karjeras kāpnēm, viņa nonāca līdz direktores amatam.  Pati atzīst, ka strādājot šajā jomā guva gan pozitīvu, gan arī negatīvu pieredzi. Visvērtīgākais no pozitīvās pieredzes bija tas, ka viņai bija saskarsme ar visu Itālijas reģionu pārstāvjiem, un līdz ar to viņa pārzin dažādas dialektu un kultūras iezīmes. Paši itālieši bieži vien nepārvalda citu reģionu valodas specifiskās iezīmes un nesaprot savu sarunu biedru.  

Pēc septiņu gadu ilgas dzīves Itālijā Kristīnes mamma vairs necerēja, ka meita kādreiz atgriezīsies Latvijā, bet tomēr tas notika – viņa savas mantas salika savā auto un devās mājup.

Gods kalpot Latvijai!

Atgriežoties mājās, Kristīne nemaz nenojauta, ka drīz vien viņai ikdiena būs saistīta ar zirgiem. Visa iesākums bija Ogres svētku apmeklējums, kur bija ieradušies arī jātnieku policijas pārstāvji. Pie viņiem nevarēja nepieiet. No patrulējošās policistes Kristīne uzzināja par iespējām strādāt šajā amatā. No sākuma gan vajadzēja iestāties Policijas koledža. To viņa arī izdarīja, jo ja nebūtu to izdarījusi vai tikai mēģinājusi izdarīt, viņa būtu nožēlojusi. Vissvarīgākais bija paspēt sevi sagatavot izcilā fiziskajā formā, jo tieši tas bija viens no būtiskākajiem aspektiem iestājeksāmenos. Mērķis bija īstenots, Kristīni uzņēma koledžā un viņa uzsāka mācīties par policisti. Mācību laikā uz Itāliju pieredzējusī žokeju jātniece nebrauca. Pabeidza koledžu un devās apgūt praktiskās iemaņas Valsts policijas hipologu saimē. Valsts policijas zirgi tolaik un tagad tiek izmitināti Carnikavas novadā esošajā stallī “Ekvi”.  Tolaik jau pieredzējusī kolēģe Marija Menģele uzņēmās Kristīnes skološanu šajā jomā. Tas nebija viegls uzdevums abām meitenēm, jo viss iemācītais auļošanas disciplīna bija jāliek pie malas. Jāšana “parasta” zirga mugurā bija daudz citādāka un atšķirīga no auļotāja. Trenere atzina, ka vieglāk būtu bijis iemācīt pavisam nepieredzējušam cilvēkam nekā Kristīni. 2 mēnešu ilgais apmācības laiks bija grūts, taču tad viņa jau varēja uzsākt savas darba gaitas patruļā. Pirmais Kristīnes partneris bija staltais un uzticīgais zirgs vārdā Recento, ar kuru kontakts tika nodibināts ļoti ātri, un pirmā patruļas reize bija Brīvdabas muzejā.

Sava veida jauns izaicinājums Kristīnei bija policijas dienesta iegādātais jaunais zirgs vārdā Persijs . Lielais, masīvais,  Beļģijas vezumnieku šķirnes sirmais zirgs izrādījās ar ļoti spītīgu raksturu. Kristīnes uzdevums bija viņu apjāt un iestrādāt. Sākotnēji jāšana līdzinājās tikai savstarpējai cīņa, kad ne viens, ne otrs nevēlās atkāpties un padoties. Un vienu dienu Kristīnei ienāca prātā atziņa “Eu, vecīt, mēs tak esam vienādi abi divi. Mēs esam cīnītāji!” Un no šī atziņas brīža viņu savstarpējā komunikācija palika arvien labāka. Pildot dienesta pienākumus, Persijs ir īsts paraugzirgs, cilvēks pienāk klāt pasākumos un uzslavē viņu. Bet Kristīne pasmīn un nodomā pie sevis : “Ja jūs redzētu vien ko šis zirgs dara treniņu laikos!” Šeit iespējams vietā ir teiciens – grūti mācībās, bet viegli kaujā!

No malas skatoties, bieži vien cilvēkiem šķiet, ka jātnieku policija ir tāds kā šovs nevis dienesta pildīšana. Tomēr tā nav. Policijas hipologi mācās paši un apmāca zirgiem komandas. Pavisam nesen Kristīne par saviem līdzekļiem bija aizbraukusi lūkot kā strādā Milānas un Londonas jātnieku policija, lai gūtu lielāku pieredzi šajā jomā. Lielākoties jau tāpēc, lai realizētu savu nākamo projektu, kura nosaukums ir “Droši parki Rīgas pilsētā!” Šo projektu viņa vēlas realizēt, ieviešot jātnieku patruļu biežāk Rīgas parkos. Tas tomēr ir ļoti efektīvi patrulēt zirga mugurā, jo tādējādi notiekošo un cilvēku pūļus var pārredzēt daudz labāk un var nokļūt jebkurā vietā nepieciešamības gadījumā. Tā, piemēram, svētku laikā Kristīne ar kolēģiem palīdzēja atrast bērnu, kurš bija pazudis lielajā cilvēku pūlī. Vecāki pastāstīja policistiem par bērna apģērba krāsu un citas pazīmes, un patruļa uzreiz varēja arī noreaģēt un palīdzēt vecākiem atrast bērnu. Zirgi ir iemācīti arī iet virsū cilvēkam, jo tikai tā bieži vien var apturēt agresīvi noskaņotos cilvēkus, jo īpaši alkohola reibumā. Tas viennozīmīgi nav šovs, tas ir reāls darbs, kurš prasa lielu ieguldījumu.

Paralēli darbam Valsts policijā Kristīne ir arī atgriezusies pie auļotājiem. Tagad viņa jau ir pieradusi mērot ceļu uz Itāliju diezgan bieži, lai startētu sacensībās. Katru gadu gan žokeja licence ir jāatjauno un tas maksā no 500 – 600 EUR/gadā. Šogad viņa ir piedalījusies četrās sacensībās. Kā uz to skatās Valsts policijas kolēģi, tad Kristīne atbild, ka ļoti pozitīvi un pretimnākoši. Netiek izteikti pārmetumi, vienmēr samaina dežūru grafiku, kad Kristīnei jādodas uz auļošanas sacensībām. Pagaidām viņa jūtas, ka ir savā vietā un vēlas pilnveidot jātnieku patruļas darbību. Un tas viņai noteikti izdosies, jo viņa taču ir cīnītāja.

 

Ielādēju...