Dzīvot sakoptā zemē ar izciliem zirgiem
02.10.2018

---

Inese Ruskule 

Tik daudzpusīgu un izmēģinājumiem atvērtu cilvēku mūsdienās nav īpaši viegli satikt, jo daudzi baidās pamest savu komforta zonu un pieturās ierastajām lietām. Taču Jolanta Lapiņa ir izmēģinājusi darboties daudzās jomās un primārais visur ir lietas, kas saistītas ar zirgiem. Pavisam nesen viņa uz dzīvi pārcēlās no Rīgas uz Jelgavas novada Valgundes pagastu, kur tagad ar dzīvesbiedru Jāni Evelonu apsaimnieko savu saimniecību, kurā neiztrūkstoša būtne ir arī zirgi. Liela nozīme šajā saimniecībā tiek pievērsta tieši kumeļu audzēšanai un jau pašu izaudzēti ir 4 kumeļi, kuru vārdam klāt nāk Jolantas un Jāņa iniciāļi – JJ. Kumeļu izcelsmei tiek pievērsta liela uzmanība ar cerību, ka tie būs patiesi izcili sporta zirgi. Un tas būs interesanti, ja kādreiz starptautiskajā arēnā skanēs zirga vārds ar JJ iniciāļiem. Tā ir liela uzdrīkstēšanās un atbildības sajūta, bet tāpēc jau viss tiek darīts pašu rokām – atlasītas vaislas ķēves, tiek meklēti piemēroti vaislas ērzeļi, tiek atbilstoši apkopti kumeļi un jaunzirgi, Jolanta pati apjāj savus audzētos zirgus un arī mērķis ir sākotnēji pašai piedalīties sacensībās – tā sakot iepazīstināt zirgu ar pieaugušo dzīvi. Protams, ka mērķis zirgu audzēšanai ir pārdot tos kā kvalitatīvu un augstvērtīgu produktu. Visas zināšanas par zirgkopību Jolanta jau ir krājusi no bērnības, kad bija pirmie lēcieni zirga mugurā. 

Ja esi vēl joprojām ar zirgiem saistīta, tad visdrīzāk, ka arī bērnībā jau esi iepazinusi šos graciozos dzīvniekus? Vai apmeklēji kādu jāšanas sporta skolu?

Mani pirmie bērnības zirgi bija Cēsu pusē, tāds turīgs, “zirgos” aktīvs kolhozs kā Taurene 1980.gadu beigās aktīvi uzņēma sporta klubā jaunos biedrus. Principā visi, kuri vēlējās jāt un būt kopā ar zirgiem, varēja katru dienu pēc skolas pl. 15 būt stallī – sākumā dažādi staļļa darbi, tad zirgu vešana no aplokiem un treniņi. Mums bija lielisks komandas gars, aktīva staļļa dzīve treneres Lilitas Freivaldes vadībā. Tika rīkotas sacensības speciāli ierīkotā laukumā ar skatītāju tribīnēm, kārtīgu šķēršļu komplektu un stacionāriem, no koka gatavotiem zirgu boksiem. Atminos, ka tika organizēti diezgan apmeklēti, labas kvalitātes zirgu aukcioni (izsoles). Pucējām izvadei gan jaunos zirgus, gan kumeļmātes ar kumeļiem. 

Tas nozīmē, ka Tavas bērnības laikā nebija īsti tādu privāto zirgu jauniešiem? Vajadzēja palīdzēt veikt staļļa darbus un par to varēja “nopelnīt” treniņus jāšanas sportā. 

10 gadu vecumā, kaimiņienes Dainas Šutkas pavadībā, nonācu staļļa dzīvē, vēl kopā ar 15 vai 20 jauniešiem apguvām jāšanas iemaņas, jājām uz kvalitatīviem angļu tīrasiņu zirgiem vai labi iestrādātiem, pieredzējušiem sporta zirgiem un daudz mācījāmies no saviem “lielajiem ” jātniekiem, kuriem zirgu boksu durvis bija noklātas ar krāšņām sacensību rozetēm. Tas ir laiks, kad iepazināmies ar Mareku Samohvalovu, kurš arī tagad ir mans komandas biedrs jāšanas sporta klubā “Rezerves virsnieku apvienība”, brauca pie mums trenēties meitenes no Rīgas – Anda, Sanita, Ligija. Sportistiem pat bija iespēja skolas laikā zirgus no kolhoza staļļa vest līdzi uz Rīgas vai Pierīgas stalli, lai turpinātu treniņu procesu. Zirgu mums netrūka. 11 gadu vecumā man bija iedalīta sava treniņu ķēve Strauja, bija jārūpējas arī par kādu no jaunzirgiem, tas jāhordo, jāsedlo un ar treneres palīdzību jāsēžas mugurā. Zirgu apjāšanu visbiežāk veicām ziemā, lielākās kupenās. Tika iedalīts arī kāds kumeliņš ar kuru draudzēties, pieradināt pie spalvas tīrīšanas, iešanas pie rokas. Sākot no 12 gadu vecuma drīkstēja piedalīties sacensībās, bet līdz tam bija sevi jāpierāda, ka to 100 un 110 cm maršrutu var izlekt stabili, jo vietas zirgu mašīnā bija tik cik bija … 

Kur notika Tavas pirmās jāšanas sporta sacensības?

Manas pirmās sacensības bija Avangardā, lecu “vieglo klasi” – 100 cm maršrutu, līkumā nošļūcu zemē no zirga, pašu spēkiem atpakaļ nevarēju tikt nu nekādi, jo mana vienīgā iespēja tikt zirgā bija no paaugstinājuma. Palīdzība no malas, lepni izjāju no laukuma un balvā man iedeva lielu skaistu lelli kā jaunākajam, mazākajam un drosmīgākajam jātniekam. Labas un skaistas atmiņas ir no bērnības staļļa dzīves, neskatoties uz to, ka lielie sportisti mūs visvisādi mocīja, spīdzināja, … bet tas jau aiz mīlestības. Tad jau sākās mācības Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā un tas sakrita ar laiku, kad kolhozus likvidēja, zirgus pamazām izpārdeva, Lilita ar saviem zirgiem pārcēlās atpakaļ pie mammas uz Vaivi. Aktīvā sporta dzīve bija “ieturējusi” pauzi daudziem sportistiem.

Vai tas pirmais privātais zirgs bija Glazūra, ar kuru Tu arī kļuvi jau pazīstamāka jātnieku aprindās?

Glazūra, jā šis ir mans pirmais un pagaidām vienīgas sporta, uzticamākais cīņu biedrs sacensību laukumā, kurš man ir devis daudz skaistu uzvaru amatieru konkurencē - LR labākā jātnieka titulu konkūrā un 3.vietu LR kopvērtējumā iejādē.

 
Atgriešanās pie zirgiem bija pavisam netīša. Sirdī jau zirgi nekur nepazudīs, tas nu ir skaidrs. Studiju laikā LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, man piedāvāja piedalīties jaunā projektā maizes ceptuvē “Lāči”, tur darbojoties atklāju, ka pavisam netālu ir stallis, iebraucu, satiku lielisku cilvēku Sigitu, kura iedrošināja, motivēja, iepazīstināja ar staļļa saimnieci Agnesi Kukaini, viņai bija ko piedāvāt zirgs izjādēm un divas vai trīs reizes nedēļā es atkal biju zirgā. Līdz vietējām treniņsacensībām viss bija lieliski, …. bet tad nopirku savu zirgu, jo izrādījās, ka zirgs, ar kuru es jāju jau divas reizes startēs ar citiem jātniekiem, man, diemžēl, jāgaida citas sacensības. Ir situācija, ir risinājums. Paldies Agnesei Kukainei, ka veicināja tik ātru sava zirga iegādi. Kāds man iedeva telefona numuru, es piezvanīju, atbildēja laipns zirgu pārdevējs, ātri vien piemeklēja man zirgu vēlmei pajāt pa mežiem, pļavām un šad tad pārlekt kādu šķērslīti. Piecus gadus vecā Glazūra pēc divām dienām jau bija Tīraines staļļos, zināju tikai to, ka ir bēra, baltu pieri un četrām baltām kājām, labiem radu rakstiem, kaut kur rados esot Gvidons, kurš tobrīd bija viens no labākajiem jaunzirgiem Latvijā.

Bez konkūra un iejādes kādās vēl disciplīnās piedalījusies esi?

Manas pirmās sacensības ar Glazūru bija Langstiņos, piedalījos Magnēts organizētajās orientēšanās sacensībās mežā ar zirgiem. Par šādām sacensībām pēc tam gan vairs nebija informācijas, sanāca tāds vienreizējs projekts, sava iegūta pieredze un azarts jau bija. Bet runājot par azartu un ātrumu, to mēs ar šo ķēvi esam izbaudījuši uz visiem 100%. Es domāju, ka es esmu sēdējusi uz sava zirga brīdī, kad tas ir sasniedzis savu maksimālo ātrumu – mēs piedalījāmies auļošanas sacensībās Jumpravā, kurās arī savu skrējienu novinnējām. Pateicoties Ineses Ruskules un Nadīnas Zavadilikas atbalstam, izstrādātai taktikai mums izdevās uzvarēt, kaut skrējiena laikā bija drauds, ka mūs izspiedīs laukā no skrejceļa. Tas bija ātri un traki. Ar mazu, burvīgu šetlandes poniju Kentu biju piedalījusies arī draivinga sacensībās Brīvdabas muzejā un slēgtajā manēžā Kleistos. 

Ar zirgiem saistīta lieta bija arī darbības zirgkopības laikrakstā “Zirgu Pasts”. Kā Tu vērtē šos darbības laiku tagad? Vai šāds uzskatāmais materiāls papīra veidā ir nepieciešams mūsdienu “datorizētajā” pasaulē? 

Avīze “Zirgu Pasts”, kurš vēlāk tika izdots arī žurnāla formā bija lielisks trīs jaunu, traku, entuziasma pilnu meiteņu projekts. Projekta vadītāja bija māksliniece Dace Štrausa, daudz palīdzēja Dace Millere ar satura kopā salikšanu un tekstu koriģēšanu. Manuprāt, mums gāja labi un interesanti. Pirmais grūtais ceļš pirmo divu gadu laikā bija noiets, bijām sevi pierādījušas, ka varam šādu projektu realizēt, mums jau bija atbalstītāji, piesaistīts papildus finansējums, bija jāturpina … Rakstījām visu tobrīd aktuālo informāciju par un ap zirgiem. Uzskatu, ka zirgu audzēšanas, jātnieku sporta un kopējās lauksaimniecības popularizēšanai šāds specializēts izdevums ir nepieciešams. Tobrīd tas bija papīra formātā un tas šķita vienīgais un pareizākais veids kā nodot informāciju lasītājam, tagad, kad pagājuši vairāk kā 5 gadi kopš pēdējā izdevuma izdošanas, par to būt jāpadomā - papīrs vai interneta vide.

Kā Tu nonāci līdz stjuartes kvalifikācijai, un ko tieši darba stjuarts jāšanas sacensību laikā?

Par darbu sacensību laukumā pirms tam nebiju pat domājusi, nebija man tāda stjuartu ( angliski steward) prakse ne klubu rīkotajās, ne federācijas sacensībās. Strādājām sacensībās kopā ar Indru Gabaliņu, Pasaules kausā, kurās nolikums paredz, ka strādā ar četri līdz pieci organizatora norīkoti cilvēki iesildes laukumos, staļļos, pilda noteiktus pienākumus. Bet tad 2012. gadā Pasaules kausa posma laikā Kleistos tika pieaicināts ārzemju FEI stjuarts, notika apmācības, praktiskās nodarbības, kopā ar igauņu kolēģiem kārtojām starptautiskās federācijas FEI 1.līmeņa eksāmenu stjuartiem konkūrā. Līdz tam Latvijā bija divi vai trīs FEI stjuarti konkūrā un viens FEI stjuarts iejādē.

Varu padalīties savā pieredzē ko stjuarts dara 4 dienu starptautiskās sacensībās:

Pirmajā dienā notiek zirgu ierašanās sacensību vietā. Atbilstoši izveidotajiem staļļu sarakstiem zirgi tiek izvietoti boksos. Jātnieki un jātnieku palīgi sacensību organizatoriem nodod zirgu pases un saņem savu zirgu numurus, kurus turpmākās dienas piestiprina pie zirga inventāra startējot vai pie apaušiem, ja zirgu ved laukā no boksa. Zirga numurs un zirga vārds tiek piestiprināts arī pie boksa. Šī ir vispār pieņemta kārtība jeb kurās sacensībās, lai atvieglotu stjuartu, tiesnešu un organizatoru darbu un būtu iespēja nekļūdīgi atrast vai atpazīt zirgu. Pēcpusdienā notiek zirgu veterinārā pārbaude, kuras laikā tiek pārbaudīts vai atvestais zirgs atbilst zirga pasē norādītajai informācijai – mikročips, krāsa, pazīmes, respektīvi vai zirgs kuru rāda veterinārajai komisijai ir īstais. Stjuartiem ir jānodrošina zirgu raita plūsma, jākoordinē atsevišķu zirgu palaišana uz pārbaudi bez rindas, piemēram ērzeļi. Stjuarti palīdz veikt konkrētus veterinārārstu vai tiesnešu norādījumus.

Tālākajās trijās sacensību dienās stjuartu komanda, parasti 4 vai 5 stjuarti un galvenais stjuarts, pēc sastādīta grafika vai galvenā stjuarta norādījumiem veic savus darba pienākumus (kuri ir aprakstīti FEI noteikumos) dažādās sacensību vietas posteņos – stallī, pie iesildes laukuma ieejas, iesildes laukumā pie šķēršļiem, pie sacensību laukuma ieejas, dažkārt sacensību vieta ir plaša un kādam no stjuartiem jāatrodas posmā starp iesildes laukumiem. Viens stjuarts parasti tiek nozīmēts zirgu atbilstošai aizvešanai līdz dopinga pārbaudes boksiem. Mūsu- stjuartu pienākums ir redzēt un zināt visu, kas ar zirgiem notiek ārpus sacensību laukuma un ziņot par neatbilstošām rīcībām un pārkāpumiem galvenajam stjuartam vai tiesnešu kolēģijai, kā arī sekot līdzi organizatoru noteiktajiem sacensību, treniņu un staļļa grafikiem. Dažkārt sacensībās tiek nozīmēts staļļa nakts stjuarts, visbiežāk jau tomēr kāds no puišiem. Stjuartu darbs parasti sākas pl. 7 vai 8 no rīta un beidzās pl.22 vai 23, tāpēc visbiežāk ir sastādīts grafiks ar konkrēti norādītām atpūtas stundām, vieni darbu sāk agrāk, otri strādā ilgāk un savu maiņu noslēdz ar vakara pārbaudi stallī, pārliecinoties vai visi zirgi ir boksos, vai zirgiem ir atstāts siens naktij un ir pieejams ūdens. Vizuāli apskatām tos zirgus, kuri dienas laikā ir atzīmēti piezīmēs kaut kādu iemeslu dēļ.

Vai kā stjuarte esi piedalījusies tikai sacensībās Latvijā vai arī ārvalstīs?

Mana pirmā stjuarta pieredze iegūta tepat Latvijā, strādājot un gūstot lielisku pieredzi kopā ar Indru, Alīnu Obuševu un abām Svetlanu Rudmiezi un Svetlanu Lopatinu . Vairākus gadus pēc kārtas strādāju Lietuvā, sacensību arēnā Šauļos, lielisku pieredzi esmu guvusi sacensībās Klaipēdā, jo tieši tur ir izdevies būt kopā ar dažādiem citu valstu stjuartiem. Pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal tika organizētas CSI sacensības Lietuvā, Vaizgankiemis, kurās strādāju kopā ar diviem poļu stjuartiem, galvenais stjuarts bija ar lielu pieredzi ne tikai konkūrā, bet arī citās jāšanas disciplīnās. Bieži sanāk strādāt kopā ar igauņu meitenēm, kuras ir atvērtas diskusijām, pieredzes apmaiņai stjuartu darbā, dažādās niansēs. Dainis Līvmanis vienu reizi uzrunāja, piedāvāja iespēju strādāt sacensībās Vācijā, bet man nebija tādas iespējas braukt, jo ne vienmēr var izbrīvēt laiku, nesakrīt vēlmes ar piedāvātajām iespējām.

Vai tavā skatījumā – sacensību līmenis Latvija paaugstinās vai tas ir tādā pašā līmenī kā bija agrāk? (organizācija, dalībnieku sagatavotība utt.) ? 

Ja godīgi, man nav konkrēta viedokļa par jātnieku sagatavotību. Šie nav salīdzināmi parametri, ja gribam to salīdzināt ar kolhoza laikiem, jo tad nebija poniju, bērni drīkstēja startēt tikai no 12 gadu vecuma un sākām lekt ar 100 cm maršrutiem. Manuprāt pat šķēršļu statņi bija veidoti tik vienkārši, ka pat 80 vai 60 cm augstumu nevarēja uzlikt gribot. 120 cm maršrutus leca visi - gan dažāda līmeņa zirgi, gan vairāk vai mazāk pieredzējuši jātnieki. Bija sports – ar 140 cm augstiem šķēršļiem klubu sacensībās, augstlēkšana 1,90 cm un arī pat 2,05 cm. Daudz tika organizētas komandu cīņas un divu hītu maršruti, stafetes, jeb “medību” maršruti. 

Sacensību organizācija gan, manuprāt, Latvijā ir augusi. Pēdējos gados ļoti strauji. Mums ir vairāki izcili jāšanas laukumi, sacensību organizatori ir apguvuši nepieciešamās iemaņas, lai sacensības būtu skatāmas, drošas, galvenais, ka zirgu jātnieki un īpašnieki apmierināti un zirgu traumu mazāk.

Kādas ir lielākās un rupjākās kļūdas no sacensību dalībnieka puses tavā skatījumā?

Varbūt izklausīsies nedaudz smieklīgi, bet kā uz sacensībām var atbraukt bez zirga pases? Kuram ir jāmēģina uzminēt vai pieteiktais zirgs sacensībām ir īstais? Nav pilnīgi nekas, kas to var pierādīt. Starptautiskajās sacensībās tas vispār nebūtu iespējams. Kā arī, ja zirgs hroniski ir klibs, nesadzijuši ievainojumi, klepo, nedrīkst tādu zirgu vest uz sacensībām vai citu publisku vietu, viņa vieta ir stallī aprūpei vai pienācīgām mūža mājām, nevis sportam. Ir gadījies redzēt laktējošu ķēvi, kurai piens tek gar kājām, arī tas ir pārkāpums.

Ja jātnieki kļūdās iesildes laukumā, viss vienmēr ir runājams un labojams, emocijas katram ir jāprot savaldīt un apzināties savas visbiežāk pieļautās kļūdas un prast tās kontrolēt. Dažkārt tas ir stjuartu vai tiesnešu darbs, to pateikt, atklāt kādu sportista nepilnību, bet to ir jāmāk, pirmkārt, jau pateikt, otrkārt pozitīvi arī uztvert.

Vai Latvijas vadošie jātnieki ir arī labākie savu zirgu aprūpētāji? Vai kļūdas biežāk pieļauj nepieredzējuši sportisti?

Mūsu vadošajiem sportistiem, tā pat kā visā pasaulē, ir komanda, kura sastāv no vairākiem palīgiem, kuri pienācīgi rūpējas par zirgiem sacensību norises vietā un mājas staļļos. Zirgi ir aprūpēti, trenēti, labā kondīcijā. Uzskatu, ka ar šī sporta veida etiķetes ievērošanu mūsu vadošajiem sportistiem nav. Dažkārt ļoti silda sirdi kāds tautisks piekariņš pie iemauktiem vai segliem, izšūts Latvijas karodziņš uz apģērba vai zirgu inventāra. Mūsu sportistiem ļoti labi izskatās gaumīgi iekārtotie boksi starptautisko sacensību norises vietās. Arvien vairāk kļūstam saredzami daudzu citu valstu sportistu vidū, tas priecē.

Nepieredzējušo sportistu biežāk pieļautās kļūdas sacensībās jau sākās no pašu staļļu vides, no treneru nevēlēšanās vai nemācēšanas izskaidrot šī sporta veida etiķeti un vispār pieņemtās kārtības un pieklājības normas. Ja sacensību vietā redzu mantas nomestas pie zirgu boksiem, nesakoptu, neizslaucītu staļļa eju, visticamāk šie sportisti par kārtību stallī paši nerūpējas arī mājās. Tas vienkārši nav iemācīts, bēdīgi … Zirga sakopšana, mazgāšana, inventāra pārbaudīšana pirms sacensībām ir pirmā darbība mājās pirms došanās uz sacensībām, to vairs nevar paspēt pirms maršruta. Ļoti bieži jātniekam trūkst dažas atbilstošas inventāra vai apģērba detaļas – attaisnojums ir aizmirsu, nezināju, ka vajag, neiedomājos, ka šāds nederēs. Visticamāk trūkst komandas darba un pieredzējuša jātnieka vai trenera padoms. Staļļos ir jāveic jauno jātnieku un viņu vecāku apmācības gan sacensību noteikumu pārzināšanā, jāizlasa, ja nepieciešams jāizskaidro jātnieku ētikas kodekss, gan jāapgūst dzīvnieku labturības noteikumi. 

Bez stjuartes diezgan noslogotā darba, Tevi tagad arī saista saimniecība Valdunges pagastā, kur ir izveidots zirgu stallis, dzīvesbiedrs Jānis ir izveidojis brandvīna dzītuvi, tādējādi esat izveidojuši daudzpusīgu tūrisma objektu. Kā nonācāt pie domas – ka jāveido sava saimniecība un pie tam vēl jāceļ stallis? Cik tavā stallī tagad ir zirgi un kāda ir to misija – izjādes, kumeļu audzēšana vai sports? 

Zirgi mums ar Jāni ir savam priekam, tie ir dzērienu ražošanas uzņēmuma vizītkarte, to klātbūtne priecē apmeklētāju sirdis.

2016.gadā radās iespēja izveidot stipro alkoholisko dzērienu ražotni SIA “LV-Destilāti”, kurai nedaudz vēlāk, attīstot tūrisma pakalpojumu, tika dots vietas nosaukums – Tīreļu dzītuve. Ražojam kvalitatīvus destilātus no Latvijā augušiem augļiem un ogām, zināmākie šāda tipa dzērieni ir kalvados Francijā, grappa Itālijā, čača Gruzijā. Mēs tos dēvējam par destilātiem jeb brandvīniem, ražojam pēc gadu simtos izstrādātas vācu tehnoloģijas, pildām kantainas formas pudelēs, uz etiķetēm ir mūsu logo ar zirgu galvām. Šobrīd strādājam pie otrā premium produkta - džina, kuram tiks dots nosaukums saistībā ar zirgiem - “Stables GIN”. 

Līdz ar ražotnes izveidi, savu zirgu Glazūru, kurai tolaik jau bija piedzimis kumeliņš Apache JJ, pārvedām uz Tīreļiem, jo ļoti gribējām, ka zirgi ir pie mājām un priecē mūs ik brīdi. Pamazām sākām iekopt apkārtni, izveidojām divus boksus zirgiem un vietu pārējiem mūsu dzīvniekiem – kaziņai Mikai, vistām, suņiem.

Šobrīd mums ir stallis ar 10 zirgu vietām, zirgu ērtībām esam izveidojuši pastaigu aploku ar 3 āra boksiem. Saimniecībā mitinās 10 zirgi, no kurām trīs ir kumeļmātes. Ar prieku vērojam kā aug mūsu pašu audzēti jaunzirgi un kumeļi – Apache JJ (Aromāts no Acorado/Capitol I un Gudvils no Guido/Vaļerik), Foxy JJ (Fumo Twirre MP no Numero Uno/Voltaire un Gudvils no Guido/Vaļerik), Cool Chica JJ (Cool Crack Z no Cornado I/Cassini II un Gudvils no Guido/Misters), Fumo JJ (Fumo Twirre MP no Numero Uno/Voltaire un Lakijs no Langold/Gepatīts). Ikdienā, bez staļļa darbiem, attīstām dažādus citus tūrisma pakalpojumus, audzējam lauksaimniecības dzīvniekus paši savai iztikšanai, jo uzturā vēlamies lietot ekoloģiski tīrāku, saprotamāku pārtiku – kazlēnu un jēru gaļu, jaunlopu gaļu, trušu gaļu, zosis, tītarus, kā arī nodrošinām sevi ar vistu olām. Zivis, dārzeņus un piena produktus gan iegādājamies no kaimiņu saimniecībām. Jāsaka, ka dzīve lauku vidē šobrīd mūs pilnībā apmierina, ir vēlme iegūt vairāk zemes apsaimniekošanā, lai varam nodrošināt zirgiem plašākas ganības. Protams, būs jādomā par nopietnākas tehnikas iegādi un rupjās barības novietnes celtniecību. 

Vai vasarā nav grūti, ka piedalies tik daudz mačos un vēl jāpadara ikdienas darbi lauku sētā?

Sacensībās strādāju 4 vai 6 reizes gadā, kad no mājām ir jāaizbrauc uz 4 dienām, tas nav daudz. Vidēji kvalificēti un pieredzējuši FEI stjuarti strādā 12 līdz 16 nedēļas gadā. Papildus starptautiskajām sacensībām, mani aicina palīgā sacensību norises nodrošināšanai uz sacensībām Inčukalnā, Jauno Jātnieku skola, kuriem ir 4 sacensības vasaras sezonā un, ja izdodas, tad kāda ziemā uz Ziemassvētkiem un sporta klubs Kriķi. Latvijā stjuartu darbs klubu sacensībās vēl netiek izmantots tik bieži kā tas ir tepat kaimiņos Igaunijā, kā arī sacensības nav tik apjomīgas.

     
Abi jaunieši ir uzņēmīgi un strādāt griboši. Tāpēc vēlme pamest dzimto zemi nav nākusi prātā. Jo Latvijā taču ir tik fantastiska daba, kas dod tik daudz veltes un visu var racionāli izmantot. Jāprot tikai pareizi un apdomīgi saimniekot. Viņi labi apzinās, ka tur ārzemēs viņi vairs nebūs saimnieki savā zemē, bet šeit Latvijā viņi tādi ir un paliks. Jācer, ka pašaudzētie zirgi nesīs pasaulē Jolantas un Jāņa vārdu jau pavisam drīz. 

 

Ielādēju...