Ar smaidu pa plašo zirgu pasauli
23.05.2018

---

Inese Ruskule

Šoreiz stāsts nav tieši par zirgaudzēšanu, bet gan par latviešu meitenei, kura ar zirgiem ir uz Tu, kura no mazām dienām jau zināja, ka vajag strādāt, lai kaut ko panāktu. Meitene ar lielu, skaistu bēro zirgu Amareto – tā Sintiju Dušeli bieži vien atceras, kad viņa vēl bija pusaudža vecumā. Tagad viņa ir izaugusi no mazās meitenes un lielā, bērā zirga vietā viņai ir diezgan liela pieredze, kas saistīta ar zirgiem. Savu sportisko karjeru Sintija uzsāka Pierīgā - ZS Tīraines staļļi, lai arī līdz tam bija paspējusi iepazīties ar zirgiem Rīgas Zoodārzā. Laika gaitā dzīves ceļš viņu aizveda uz Tīreļiem – Jelgavas novadā, bet tad viņa uzsāka savu nopietnāko dzīves ceļa posmu, ko turpina to vēl tagad – grūma (jātnieka palīgs, zirga apkopšanas speciālists) darbs Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur viņa iemācījās daudz, un tagad viņa ar to dalās arī Latvijā, piedāvājot bezmaksas seminārus par zirga sakopšanu sacensībām un ikdienā. Neskatoties uz saspringto semināru grafiku, Sintija ir atradusi laiku sniegt interviju lzb.lv portālam par saviem piedzīvojumiem agrāk un tagad. 

Kā ir uzsākusies Tava sadarbība ar zirgiem – kur ir notikušas pirmās jāšanas nodarbības, kas ir bijuši trenneri? 

-          Sāku strādāt ar zirgiem ap 1998. gadu. Tolaik darbojos Rīgas Zoodārzā ( tīrīju boksus, vizināju tūristus). To es darīju, lai būtu iespēja bezmaksas pajāt zirgus. Tur arī iepazinu savu pirmo zirgu – Amareto. Pirmais īstais treneris, kurš mani trenēja bija Līga Pētersone un Anna Stafecka. Pirms tam daudz ko mācījos, sēžot jāšanas laukuma malā un skatoties Astrīdas Belovzorovas iejādes treniņus, kā arī apmeklējot dažādus seminārus. Skatījos un mācījos, kur vien bija iespējams.

Ar kādiem sporta veidiem (zirgu) nodarbojies Latvijā?

-          Manas jaunības dienas pagāja kopā ar vienu zirgu Amareto – gan konkūra, gan iejādes disciplīnā. Piedalījos amatieru līmeņa sacensībās. Amareto bija milzīgs Latvijas braucamā tipa zirgs, kuru ar neatlaidīgu un pastāvīgu darbu satrenēju līdz 120 cm augstiem maršrutiem un 3.shēmai iejādē. Turpmākajos gados startēju amatiera līmenī ar pārdodamajiem zirgiem.

Pēc Tīraines staļļu laikiem uzsāki pati savu biznesu?

-          Pēc lielās Latvijas ekonomiskas krīzes 2008.gadā  mans tētis – Andris Dušelis, kurš pirms tam bija mans šoferis, zirga atsoļotājs pēc sacensībām, palīgs un lielākais atbalstītājs (varētu teikt mans grūms) piedāvāja uzcelt stalli maniem zirgiem un ponijiem Tīreļos, Valgundes pagastā. Tur bija neliels 6 ha īpašums pie Lielupes, kas mūsu ģimenei bija piederējis gadiem. Sākumā tikai vedām zirgus uz vasaras ganībām, vēlāk tētis uzbūvēja stalli, lai Amareto ir kur vecumdienas pavadīt. Stallis Ormaņi darbību uzsāka 2008 gadā, izīrējām apkārtējas zemes noganīšanas aplokiem, izmitinājām savus zirgus un pieņēmām pansijā privātos zirgus. Ar laiku sāku pieņemt trenēšanai un pārdošanai privātos zirgus, izveidoju mājas lapu LatvainDremHorses zirgu tirdzniecībai. Kuponu buma laikā sastrādājamies ar cherry.lv, pārdodot 1089 kuponus izjādei, kas bija  jānovizina 5 mēnešos. Nebijām īsti  gatavi tādai interesei. Pieslēdzās visi – tētis, mamma, māsa, draugi. Bija traks laiks, bet izdarījām. Tas viss ir bijis ģimenes projekts. Jā, es bīdīju uz priekšu, bet man vienmēr ir bijusi “aizmugure”, mani vecāki atbalsta visu, ko es  uzsāku jau no agras jaunības. Lai izveidotu Ormaņus un LatvianDreamHorses ir pavadītas daudz negulētas naktis, meklējot kontaktus un darbojoties ar reklāmu.

Uz ASV brauci strādāt vai mācīties, gūt pieredzi, vai tieši kā grūms?

-          Devos strādāt uz ASV, izlasot Latvijas konkūra jātnieces Santas Maspānes, kura tagad arī startē ASV, sludinājumu. Viņa tolaik meklēja cilvēku, kurš var uzsākt strādāt nekavējoties. Man tajā momentā Latvijā nekādas īpašas darbošanās nebija, tāpēc uzrakstīju Santai, biju gatava sakravāt koferi un braukt. Tas vienmēr bija mans sapnis – redzēt to, kas notiek okeāna otrā pusē. Strādāt ar zirgiem un darīt to, kas tuvu sirdij, bija liels bonuss. Sākumā aizbraucu uz 3 mēnešiem – kur mērķis bija iepazīt turienes staļļus, zirgu īpašniekus un darbu. Un galu galā saprast – vai tas ir tas, ko vēlos darīt.  Un es iemīlēju Amerikas dzīvi, ja tā var teikt. Man ir ļoti paveicies ar Haefner ģimeni, pie kuriem strādāju, labāku priekšnieku ģimeni grūti iedomāties. Esmu ļoti pateicīga šai ģimenei un protams, Santai, kura pacietīgi man iemācīja visu, ko šobrīd stāstu savos semināros, tas ir ikdienas darbs. Visu, ko nezini vai nemāki jājautā cilvēkiem, kuri zina un prot, ja nav iespēja uzjautāt - skaties youtube.com klipiņus - kas un kā jādara. Amerikā man tas nav tikai darbs, tas ir dzīvesveids. un pa ceļam satiec cilvēkus, kas ne tikai māca tevi, bet ir arī labi draugi. Jādzīvo draudzīgi arī ar citiem sportistiem un viņu grūmiem. Piemēram, kad bijām Ziemeļkarolīnā, manā dzimšanas dienā staļļa personāls atlika ikdienas darbus uz vēlāku laiku un aizveda man parādīt Chimney Rock dabas parku. Tā ir laba iespēja apskatīt vietas, par kuru eksistenci nemaz iepriekš nezināju.

Par sacensībām - mēs pārsvarā piedalāmies no mums netālu esošajās sacensībās Ņujorkas štatā. Kā mēs ar Santu smejamies- ja uz sacensībām jābrauc 7 stundas, tas ir tepat kaimiņos. Bet principā divreiz gadā uz pāris nedēļām dodamies uz  Tryon (Ziemeļkarolīna) un ziemā -  WEF (winter equestrian festival) Floridā.

Vai LV esošo grūmu pienākumi atšķiras no ASV esošajiem? Kādas ir galvenās atšķirības starp grūmu Latvijā un Amerikā? Kādas ir atšķirības attieksmē pret zirgu?

-          Galvenā atšķirība ir tā, ka mums Amerikā ir pieejami tādi resursi, ko Latvijā reti kurš var atļauties.  Magnētiskās segas, magnētisko impulsu paklāji kājām, ledus mašīnas zirgu kājām pēc slodzes. Veterinārā apkope no vetārstu puses pieejama gandrīz uzreiz. Masāžas un hiropraktiķi (izmasē un "saliek pa vietām zirgu”, gan vienkārši masējot, gan veicot adatu terapiju) reizi nedēļā startējošiem zirgiem un protams - pielāgoti segli. Amerikā zirgs saņem masāžas kursus biežāk nekā cilvēki Latvijā, jo liela nozīme tiek pievērsta tam, lai zirgs justos labi. Vairāk vai mazāk visos staļļos ir iekārtots grooming stall (zirga apkopšanas) vietas, kur mazgā, cērp un apkopj zirgu  Silts ūdens zirga mazgāšanai ir pieejams vienmēr. Zirga boksu tīram 2 reizes dienā, barojam 5 reizes dienā. Ir soļojamie aparāti, kas stimulē kāpšanu kalnā un citas programmas. Katram zirgam katru dienu tiek veltīta milzīga uzmanība un visu laiku - no momenta, kad iznāk no boksa līdz pat vakara barošanai, kad katru apskata un novērtē. Tiek apskatīts viss – no tā cik daudz ūdens izdzerts līdz tam- vai uz nakti kājām uztītās bintes nav par ciešu. Katrs zirgs ir apčubināts un apmīļots visu laiku.

Vai esi ieguvusi kādu grūma darba sertifikātu vai kaut ko tamlīdzīgu? Vai grūma darbu novērtē augstu?

-          Pēc pabeigta gada kursa saņēmu Communicating for Agriculture Education Programs (lauksaimniecības apmaiņas programmu pārvaldības organizācija) sertifikātu. Grūma darbs tiek novērtēts, tas gan atkarīgs no staļļa īpašniekiem. Grūms ir komandas dalībnieks  - tāpat kā zirgs un jātnieks Bez grūma nenotiek daudzas lietas. Grūms ir tas cilvēks, kurš visu saorganizē - no zirgu ikdienas aprūpes līdz mantu salikšanai sacensībām. Grūms ir jātnieka un zirga labākais draugs.

Ko tagad vēlas visvairāk uzzināt no taviem semināriem Latvijā?

-          Vislielākā interese laikam ir par tēmu kā tādu, pirms manis īsti neviens nav tam pievērsies. Tā ir tēma, par ko runāt un runāt. Es labprāt noklausītos kāda cita grūma semināru par šo tēmu, jo tas, ko es stāstu ir mana pieredze, mans skatījums, manas idejas un mans piegājiens. Ir dažādi staļļi, īpašnieki un zirgi. Ir liela interese par krēpju sakopšanu – raustīšanu, bizīšu pīšanu. Diezgan lielā mērā malā atmesta un nerunāta tēma Latvijā ir par kastrāta un ērzeļa ģenetālo tīrīšanu, kam būtu jāpievērš milzīga uzmanība. .

Kam tieši sportistiem, grūmiem vajadzētu pievērst uzmanību?

-          Labs jautājums... jāpadomā... Paldies Dievam, man nav gadījies strādāt ar sportistiem, kuriem būtu vienalga - kas notiek ar zirgu. Santa ir ļoti iesaistīta visā procesā un visos pasākumos, kas zirgam jādara. No kalšanas līdz vetārsta apmeklējumiem, viņai nav nevienas brīvas dienas. Viņa zina visu. Kam jāpievērš uzmanība? – protams zirgam. Jāiepazīst savs zirgs. Tikai grūms redz, vai kas nav kartībā- no neizēstas barības līdz neizdzertam ūdenim. Daži zirgi to dara katru dienu, bet ja zirgs kurš parasti izēd visu -pēkšņi neēd, jāsāk meklēt problēma.

Kādas ir galvenās kļūdas, ko pie mums pieļauj, darbojoties ar zirgiem?

-          Vislielākā kļūda manuprāt ir zirga neapkopšana pēc sacensībām. Es zinu kā tas ir braukt uz un no sacensībām – tās dienas ir garas. Pēc sacensībām, ja zirgs izlecis 2 maršrutus un transportēts turp un atpakaļ – uzliekam ledu uz kājām. Atdzesējam stiegras. Notīrām, izberzējam ķermeni ar birsti. Tiem, kuriem zinām jau “ vājos” punktus, uzliekam gēlus,  kas strādā uz konkrētiem muskuļiem. Nekad nevajag aizmirst, ka zirgs arī ir sportists, savilktas saites un muskuļi pēc lielās slodzes paši no sevis ātri vaļā neaties, vajag palīdzēt.

Vai veterinārās pārbaudes Amerikā ir līdzīgas kā Latvijā?

-          Lielākā atšķirība ir tā, ka ASV jābūt konkrētām potēm un pārbaudēm, lai zirgu varētu pārvest. Veterināro sertifikātu izsniedz vietējais vetārsts. Sistēma ir daudz vienkāršāka kā pie mums. Veterinārais ārsts var atbraukt un izsniegt pārvešanas dokumentus jebkurā laikā, neviens nepieturas noteiktam darba grafikam. Kaut gan ir arī Latvijā Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki, kuri ir pretimnākoši un palīdz sarežģītās situācijās ārpus darba laika. ASV ir speciālas pārbaudes vietas,  kur jāapstājas, ja ved dzīvniekus, un arī, ja ved, piemēram, sienu. Šajos punktos jāuzrāda dokumenti un arī vadītāja apliecība.

Vai latvietim ir viegli strādāt ASV ar esošo zināšanu bāzi vai tomēr viss ir jāmācās no jauna?

-          ASV nevienam nav viegli. Pārsvarā pašam ir jāizcīna sava vieta, ir jābūt atvērtam uz to ka ir jāmācās. Katrā stallī – savi noteikumi. Tas ko tu zini šeit, var nebūt svarīgi ASV un otrādāk. Būs lietas, ko iemācies no pieredzes un ASV, neviens nebūs dzirdējis par to. Katra pieeja ir svarīga, galvenais kā darbojas. No sprēgu novēršanas līdz ātrākai astes ataugšanai. Grūma galvenais darbs ir, lai zirgs izskatās labi. Dažreiz nākas baltā astē smērēt citronu, dažreiz sprēgas ārstēt ar medu. Galvenais, ka zirgs ir un izskatās vesels. 

Kā Tu tagad pēc ASV pieredzes saredzi Latvijas sacensībās esošos zirgus – vai tie ir gana sakopti? 

-          Kamēr tagad esmu Latvijā, man nav bijusi iespēja apmeklēt šeit sacensības. Droši vien man būtu bijis daudz ko komentēt. Bet ir jāsaprot atšķirība - zirgs ASV nav tas pats, kas zirgs Latvijā. Es esmu par sakoptiem zirgiem un jātniekiem, bet es arī apzinos vidējā līmeņa  latvieša zirdzinieka finansiālās iespējas. Gribu teikt vienu  - pieturieties pie klasiskām vērtībām - balts un melns vai brūns. Meitenes savāc matus zem ķiveres, jo sacensības nav modes skate.

Kāds būtu Tavs ieteikums Latvijas sportistiem, grūmiem, ja tāds ir?

-          Mans ieteikums ir – būt atvērtiem dažādām lietām. Mācieties, apmeklējiet seminārus un kāpiet pa savām karjeras trepītēm uz augšu!  Mums visiem ir jāmācās un jāuzdod jautājumi, jo nekad nevari zināt visu. Visiem, kuriem sapnis ir kaut kur aizbraukt, nekad nav par vēlu. Ej un dari!

Bet kā pārvarēt to sindromu Latvijā, ka bieži vien zirgu pasaules cilvēki uzskata, ka viņi ir visgudrākie un viszinošākie? Kā veicināt cilvēku ieinteresētību? (pati noteikti esi sastapusies ar šo, pērkot un pārdodot zirgus)

-          Esmu daudz sastapusies ar cilvēkiem, kuriem šķiet- visu zinu un es daru ka Es zinu, ka tā ir nepareiza pieeja. Vienmēr ir vērts pārdomāt par iespēju mācīties un gūt pieredzi. Diemžēl, tikai daļa saprot, ka ir jāmaina kaut kas, lai viss mainītos. Lielākā daļa stāv un brēc, ka nekas zirdziniekiem nemainās. Tajā pašā laikā es neredzu daudz cilvēkus, kuri dedzīgi vēlētos kaut ko mainīt. Mani semināri ir bez maksas, organizatori tikai palūdz maksu, lai kompensētu telpu īri, pusdienu ēdināšanas izmaksas un kafijas pauzes. Prieks par zirdziniekiem, kuri palīdz man sarīkot seminārus bez finansiālā atbalsta - Ellada Kazashvilli, Linda Arāja, Aija Freidenfelde un Liga Landisa. Liels prieks, ka Bebrenes profesionālajā vidusskolā būs iespēja apgūt programmu Lopkopība, specializācija zirgkopībā. Ļoti atbalstu un esmu priecīga par E.Kazashvilli darbību šajā jomā un viņas nākotnes redzējumu visā šajā jomā. Jauniešu izglītošanu vienmēr esmu atbalstījusi un atbalstīšu. 

Protams ir finansiālā atšķirība starp Latviju un Ameriku, bet bieži vien nevajag tos tūkstošus, lai īstenotu mērķus, Visbiežāk laikam tā ir mūsu pašu nolaidība un neizdarība, ka nesakopjam savus zirgus un nerūpējamies par tiem. Taču kā Sintija saka – vienmēr ir kur tiekties un ir ko mainīt! Ja vēl vēlaties noklausīties Sintijas semināru, tad jums ir šāda iespēja 1.jūnijā sporta klubā Drostalas, jo tad Sintija atkal dosies uz tālo Ameriku, lai gūtu jaunu pieredzi. Tā ir jums iespēja bezmaksas uzzināt kaut ko jaunu. Bet Sintijai vēlam veiksmi un iegūt jaunas zināšanas vēl un vēl, lai mums būtu ko stāstīt. 

Ielādēju...