Jaunumi
46490

Lauku bizness: Valsts vērtību rāda zirgi
15.07.2014


Db.lv



Inita Šteinberga, speciāli DB, 2014. gada 14. jūlijs 12:11



Viena no tradicionālajām lauksaimniecības nozarēm – zirgaudzēšana – patlaban piedzīvo brīdi, kad profesionalitāte ieņem arvien nozīmīgāku lomu. Jo bagātāka valsts, jo vairāk zirgu. šī sakarība ir spēkā arī mūsdienās, pārliecināts Juris Astičs, 3 vītolu staļļi vadītājs



Juris Astičs secina: «Vērtējot pēc šāda kritērija, Latvijas bagātākā daļa ir pie mums, Latgalē, jo te ir visvairāk zirgu – ap 4000. Otra bagātākā vieta – Rīgas apkārtne, kur mīt ap 2000 rikšotāju.»

Latvijā kopumā ir ap 11 tūkstošiem zirgu. Visi – šķirnes, sporta, darba, jauni, veci. Diemžēl to skaitam arvien ir tendence samazināties. Palielinoties to cilvēku skaits, kas iegādājas sev vienu zirgu, taču nevis darbam, bet priekam, izvēlas zirgu kā gleznu, teic staļļu vadītājs.

Nosacīti zirgus varot iedalīt trijās daļās, skaidro J. Astičs. Apmēram puse ir tā sauktie praktiski pielietojamie zirgi, kurus nodarbina tūrisma nozarē, pasākumu rīkošanas biznesā, veselības uzlabošanai, mājsaimniecībā u.c. 25% ir tādu, kurus iegādājas turīgi ļaudis un tur zirgu staļļos pie profesionāla kopēja, apciemojot rikšotāju retumis. Atlikusī ceturtdaļa ir augstas kvalitātes sporta zirgi un zirgi tirdzniecībai. Speciālists vērtē, ka no tiem Latvijas līmenim augsti profesionāli ir daži simti, starptautiskā līmenī vērtīgi daži desmiti.

Zirgaudzētājs zina teikt, ka Vācijā, Lielbritānijā, Nīderlandē ir pa zirgam uz 7–8 cilvēkiem, bet Latvijā – viens apmēram uz 200 iedzīvotājiem



Vērtību jāprot parādīt



Kā perspektīvākais (maksātspēja, pieprasījums) zirgaudzētāju aprindās tiek uzskatīts Krievijas un citu Austrumpuses valstu tirgus, taču tirdzniecību apgrūtina augstās muitas izmaksas. J. Astičs lēš, ka papildus jārēķinās pat ar 2–3 tūkstošiem eiro. Savukārt Vecajā Eiropā Latvijas zirgus īpaši negaida, jo tur jau pašiem ir pārprodukcija. Latvijas zirgus daudz iepērk Skandināvijas valstu pārstāvji. Tiesa, maksājot pēc iespējas zemākas cenas.

J. Astičs uzskata, ka zirg- audzēšanas nozarē strādājošie vēl nav spējuši saliedēties un kopīgi veidot piedāvājumu, meklēt pircējus. Patlaban tiek strādāts tikai ar ārzemju pārpircējiem, ar gala pircēju retu reizi. Jo vairāk audzētāju spēs apvienoties, jo vairāk zirgu varēs piedāvāt vienā reizē un perspektīvāku klientu uzaicināt, spriež J. Astičs. Viņš uzsver, ka svarīgs ir arī pasniegšanas veids – trūkst labas manēžas, kur aicināt augsta līmeņa pircējus. Patlaban kā piemērotāko zirgaudzētājs min padomju laikos tapušos Kleistus.

Arī zirgu ziņā patlaban ražojam masu produkciju, ne mersedesus, secina J. Astičs un uzsver, ka tomēr jau tagad ir skaidrs, ka zirgaudzēšana ir perspektīva eksporta nozare. No visiem pārdotajiem zirgiem vietējā tirgū nopirktie veido ap 10% peļņas.



Labu pārdod labi


Labam zirgam pircējs atradīsies vienmēr, pārliecināti zirgaudzētāji. Turklāt par labu samaksu.

Tiem, kuri strādā profesionāli, ir ar atbilstošu izglītību un zināšanām nozarē, klājas tīri labi, teic Latvijas Zirgaudzētāju biedrības valdes loceklis, eksperts Juris Mežnieks. «Ar zirgkopību ir tāpat kā ar dārzu. Vienam viss aug griezdamies, otram – vienmēr kaut kas vaino- jams neražā.» Kur ir profesionāļi, tur panākumi, secina eksperts un kā labus piemērus min zirgaudzētavas Tērvete, Kocēni, Burtnieki, 3 vītolu staļļi , Zviedru birzes zirgi, Lauksaimniecības akadēmijas mācību bāzi Jelgavā u.c..

Biedrībai ir konsultanti visos Latvijas reģionos, un tiek rīkoti dažādi izglītošanas pasākumi, taču ne visi gatavi kaut ko mainīt, ievērot precizitāti un prasības. J. Mežnieks atzīst, ka Latvijā zirgkopības nozarē izveidojies arī tāds kā romantiķu un vieglas peļņas tīkotāju slānis, kas uzsāk saimniekošanu laukos un domā, ka zirgu vairošana un tirgošana būs labs ienākums. Taču zirga uzturēšana ir dārgs prieks. Zirgs gadā izmaksā (barība, kopšana, veterinārie pakalpojumi u.c.) no 1000 eiro. Uzsākot šo biznesu, visdārgākā tā daļa ir laba vaislas materiāla iegāde. Par talantīgu zirgu jāsāk domāt jau lecināšanas brīdī, skaidro J. Mežnieks. Taču gan vietējie, gan ārzemju pircēji vēlas zirgu, kurš apguvis kaut apmācības minimumu. Zirdziņam, kurš savus pirmos trīs dzīves gadus tikai ganījies pļavā, pieprasījuma un cenas nav. Zirgu ainavai varot dabūt arī par dažiem simtiem eiro.



Prasmes vairo vērtību

Nevar vēlēties apmācītu zirgu, ja saimniekam pašam nav iemaņu tā skološanā. J.Astičs novērojis, ka daudziem problēma esot pat pareizi zirgu apseglot, iejūgt, par tālāku apmācību nemaz nerunājot. Strauji sarūk arī zirgu skaits, kurus izmanto piemājas saimniecībās, jo mazāk kļūst arī pašu saimnieku, kas prastu art, pļaut ar zirdziņu.

Vienkārši iejāta zirga cena varētu būt ap 3–4 tūkstošiem eiro. J. Astičs norāda, ka ikviena prasme, ko zirgs apguvis, palielina tā vērtību un atvieglo pārdošanu. Ja zirgs sevi labi parādījis sacensībās, uzreiz tam lielāka cena. Par tādu jau var dabūt ap 10 tūkstošiem eiro. Kumeļi ar perspektīvu pēc gadiem un profesionāli sagatavoti var tikt pārdoti krietni dārgāk, tādi parasti dzimst kādi seši no simta, secina J. Astičs. Viņš uzsver arī to, ka vecās padomju tradīcijas un sabiedrības iesaistīšana zirgu pasaulē (sacensību apmeklējums u.c.) zudušas, jaunas vēl nav izveidotas. Lai gan pēdējā laikā vērojamas pozitīvas tendences – pirms nedēļas notika Zirgu dienas Inčukalnā, notiek dažādi lokāli pasākumi reģionos.



Nākotnes peļņa pansijā

Viena no perspektīvām iespējām papildus peļņai ir zirgu pansija. Tā pat pēdējā laikā uzskatāma par augošu modes lietu – iegādāties savu zirgu, apmaksāt viņa kopšanu staļļa īpašniekam un apmeklēt zirgu brīvajā laikā. Zirgaudzētāji teic, ka šāds bizness sevišķi attīstīts ir vecajās Eiropas valstīs, kur zirgu uzturēt var atļauties daudzi. J. Astičs teic, ka arī viņš mazos apjomos sniedz šādu pakalpojumu, lai gan atzīst, ka tam ir perspektīva. Iemesls tam, ka svešus zirgus savā stallī uzņem nelabprāt, ir tas, ka juridiski grūti definēt abu pušu atbildības un saistību apjomus, var rasties dažādi pārpratumi un konflikti. J. Astičs atzīst, ka šim nolūkam būtu jāizstrādā līgumi, bet laukos visbiežāk viss notiek, mutiski vienojoties.

Pierīgā ir ap 15 zirgu staļļu, kas piedāvā boksu īri zirgiem. Cena mēnesī ir no 150 līdz 300 eiro atkarībā no piedāvātajiem pakalpojumiem (ir vai nav slēgtās manēžas, lai var trenēties ziemā, u.c.). Viens no galvenajiem ienākumiem tas ir arī z/s Lielceri. Staļļu īpašnieks Mairis Penelis teic, ka arī viņa saimniecība vēl nav pat pusē atkopusies no krīzes, kad lielu daļu zirgu saimnieki pat likvidēja, nododot gaļas kombinātā, iztirgojot par lētu naudu. Taču tie zirdzinieki, kuri spējuši izturēt krīzi, turpinās strādāt, spriež saimnieks. Visu gan nosakot ekonomiskā situācija. Tā kā konkurence uz pansijas pakalpojumu ir liela, krīzes laikā nokritušās cenas neviens neuzdrošinās celt, lai gan degvielas, elektrības u.c. izmaksas aug. Šogad vien barības izmaksas varētu būt par 10–15% lielākas. Ilggadēji klienti Lielceriem esot kādi trīs. Pārējie – mainoties. Vislabākās klientes esot turīgas sievietes, bet neprognozējamākā daļa – pusaudža vecuma meitenes, kas zirgu izlūgušās vecākiem. Katram darījumam izstrādāts detalizēts līgums. Patlaban viņa staļļos pansijā ir ap 40 zirgu. Papildus tam tiek piedāvāti sertificētu treneru pakalpojumi. Nodarboties ar zirgu audzēšanu Pierīgā neesot izdevīgi, jo tam vajadzīgās zemes platības izmaksā ļoti dārgi. Tā dabiski izveidojies staļļu darbības profils – lielo pilsētu tuvumā galvenokārt sniedz dažādus pakalpojumus ar zirgiem, bet audzē laukos, sevišķi Latgalē, kur vairāk brīvas un lētākas zemes.

 




      Atpakaļ