Jaunumi
72838

Kleisti – jāšanas sporta centrs
14.09.2016


Autors: RAIMONDS GEKIŠS
Datums: 30.08.2016
Izdevums: Sporta Avīze

Brīvvalsts laikā Latvijas sporta dzīvē svarīga vieta bija atvēlēta zirgu skriešanās sacensībām. Šobrīd, kad nav nedz hipodromu, nedz arī dzīvas tradīcijas, jāšanas sports tomēr varētu būt vistuvāk tam, lai atkal nostiprinātu pozīcijas kā saistošs sporta veids. Piemēram, Kleistos jau 24 gadus pārpildītas tribīnes noraugās Pasaules kausa posmu. Tā ir iespēja klātienē skatīt augstvērtīgu jātnieku līmeni, kā arī novērtēt Latvijā audzētu zirgu varējumu un kuluāros veikt pirkumus. Ne velti dažs labs nosaka, ka Kleisti ir Latvijas jāšanas Vimbldona.

Sākums ar aristokrātisku svētību
Atmodas laikā, 1990. gada jūnijā, Latvijas komanda ar vienu no labākajiem latviešu jātniekiem – Sergeju Šakurovu – tās sastāvā piedalījās sacensībās Vācijas pilsētā Gērā. 1988. gada Seulas olimpisko spēļu dalībnieks Šakurovs sacensībās piedzīvoja tehnisku misēkli, bet kopumā izdevās sasniegt augstvērtīgu rezultātu. Ar savu meistarību un profesionālo attieksmi viņš piesaistīja Starptautiskās Jātnieku federācijas (FEI) vadības uzmanību, kas ļāva izveidot personiskus kontaktus ar federācijas prezidenti – Lielbritānijas karalienes Elizabetes II meitu princesi Annu.

Neformālās tikšanās princese Anna iepazīstināja ar savu draugu – šveicieti Maksu Anmanu, kurš tobrīd bija Volvo Pasaules kausa direktors. Sarunas par jāšanas sportu tikko neatkarību atguvušajā Latvijā ieintriģēja galanto šveicieti, kurš drīz vien izteica vēlmi apmeklēt valsti Baltijas jūras krastā. Tā teikt, pašam pārliecināties, kādos apstākļos tad dzīvo latvieši. 1990. gada rudenī Anmans turēja vārdu un patiesi atbrauca. Ar kārtīgas lauku sētas centību Anmanam tika izrādīts jāšanas sporta centrs Kleistos. Ieraudzītais pārsteidza Pasaules kausa direktoru, un viņš nekautrējās atzīt: «Kleisti ir unikāla bāze pasaules mērogā. Atrodas pilsētā, bet tajā pašā laikā viss apkārt ir mežu ieskauts.» Tāpēc bija visnotaļ loģiski, ka Anmans vēlējās Kleistos redzēt Pasaules kausa posmu. Tika iesaistīta FEI, kas piešķīra 4000 Šveices franku, kā arī deleģēja turnīram savus sponsorus – Dunhill un Volvo. Tā kopš 1992. gada Latvijā notiek Pasaules kausa izcīņa Centrāleiropas zonā, kas ir svarīgākais notikums Latvijas jāšanas sporta dzīvē.

Kleisti kā atspēriena punkts
Sacensību laikā sporta centrā Kleisti no 29. līdz 31. jūlijam piedalījās gan pašmāju labākie, gan vadošie mūsu reģiona sportisti. Trīs sacensību dienās tika veikti deviņi maršruti, bet galvenā sacensību daļa bija Grand Prix, kurā dalībniekiem bija jāpārvar 160 cm augsti šķēršļi. Šajā disciplīnā sportisti cīnījās par Pasaules kausa kopvērtējuma ieskaites punktiem Centrāleiropas zonā, kā arī FEI Longines reitingā. Šāda veida sacensības notiek 22 līgās. Lai arī Latvijā norisinās Centrāleiropas posms, šeit var startēt jātnieki arī no citām valstīm, piemēram, ASV, un krāt kopvērtējuma punktus. Pērn Kleistos varēja izcīnīt kvalifikācijas punktus Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, kurās, kā zināms, neviens no latviešu sportistiem nekvalificējās. Šoreiz dalībnieki sadalīja kvalifikācijas punktus 2017. gada Eiropas čempionātam Gēteborgā.

Sacensību galvenajā maršrutā ar 160 cm augstiem šķēršļiem piedalījās prasmīgākie 29 sportiskie pāri. No tiem tikai četri pamatdistanci veica bez soda punktiem un sacentās pārlēkšanā par uzvaru. Saīsinātajā distancē pirmās trīs vietas ieguva lietuvieši. Veiksmīgākais bija Zigmants Šarka ar zirgu Aster (0 s.p./51,70 s). Otro vietu ieguva Daniels Gutkauskis ar zirgu Tom Riddle S (0/55,44). Trešā vieta – Monikai Valuntaitei ar Celic (4/51,03). Labākais no Latvijas jātniekiem – Andis Vārna ar zirgu KS Coradina – ieguva piekto vietu. Pēdējo gadu labākais latviešu jātnieks – Kristaps Neretnieks – netika pielaists Grand Prix izcīņai. «Iepriekšējā sacensību dienā maršruta sastādītāji uzstādīja ūdens grāvi, kas lika zirgiem satraukties. Šo šķērsli varēja uzlikt dažādos veidos, bet tas tika izdarīts tā, ka vairums zirgu vienkārši nobijās. Tostarp arī mans zirgs, kurš nobijās un divreiz atteicās lēkt. Tāpēc mani izslēdza no sacensībām, un paliku bez rezultāta. Tā bija diskutabla situācija, jo pēc viena no starptautiskajiem noteikumiem mani varēja pielaist, bet pēc otra – nepielaist. Tiesneši izvēlējās otro variantu,» sarūgtinājumu pauž Neretnieks.

Kleistos notiekošajam Pasaules kausa posmam tika piešķirtas divas zvaigznes. Tomēr pirms četriem gadiem Latvijā organizētas triju zvaigžņu sacensības konkūrā, individuālajā un komandu izcīņā. Starptautisko sacensību zvaigžņu statusu galvenokārt izšķir naudas balvu apjoms, kas vienas zvaigznes sacensībām noteikts, sākot no dažiem tūkstošiem Šveices franku, līdz pat 50 000 (viena Šveices franka vērtība ir apmēram 92 eirocenti). Pieczvaigžņu sacensībās piešķiramais naudas balvu apjoms sākas no 500 000 Šveices franku. Attiecīgi, jo augstākas raudzes sacensības, jo organizatoriem jāievēro virkne noteikumu – dalībnieku ceļa izdevumu, viesnīcu apmaksa utt. Šogad Rīgas posma sacensību kopējais balvu fonds bija 40 700 eiro.

Šīs ir vilinošas sacensības Austrumeiropas sportistiem, jo Rīgas posmā var izcīnīt vērtīgus Pasaules kausa kvalifikācijas punktus. Pirms zonas fināla ņem vērā piecu Grand Prix rezultātus – šis ir viens no tiem. Kristaps Neretnieks, kurš trīs reizes ir piedalījies Pasaules kausa finālos – Gēteborgā, Lionā un Lasvegasā –, atzīst, ka Kleistu posms ir svarīga sastāvdaļa, lai iegūtu iespēju startēt augstākā līmeņa sacensībās. «Esmu trīs gadus Rīgu uzvarējis. Tas man palīdzēja aizbraukt uz Pasaules kausa finālu. Iespējams, bez Rīgas netiktu. Eiropā šie ir mazi mači, bet mūsu reģionā tie ir vieni no labākajiem.»

Sacensības šogad apmeklēja Latvijas prominences. Tostarp tribīnēs bija manāms arī Sergejs Šakurovs, kurš atbalstīja savu dēlu. Par Latvijas posmu Šakurovs izteicās šādi: «Eiropā šādas sacensības notiek katru nedēļas nogali. Protams, jārēķinās ar mūsu iespējām. Tāpēc pie esošās situācijas ir lieliski, ka varam organizēt Pasaules kausa posmu. Tas latviešu jātniekiem ir ļoti svarīgi. Arī Baltijā šis ir viens no prestižākajiem posmiem. Tā ir iespēja apliecināt, ka ar Latvijā audzētiem zirgiem var uzrādīt augstvērtīgus rezultātus.»

Gandarījums par paveikto
Sacensību ārzemju tiesnesis Tonijs Kaumanis no Igaunijas atzinīgi novērtēja Kleistu sacensību norisi: «Šādas sacensības veido vairāki elementi – laukuma grunts stāvoklis, šķēršļu kvalitāte, sekretariāta precizitāte, stjuartu darbs un daudz kas cits. Tā kā man ir jāraksta atskaite par Pasaules kausa Rīgas posmu FEI, esmu nonācis diezgan lielās grūtībās, jo man nav ko piebilst ailītē: «Ko jūs ieteiktu uzlabot sacensību organizēšanā». Rīgas sacensībās notiekošo vēroju jau vairākus gadus – cik raiti tiek organizēts darbs un cik saskaņoti darbojas visi dienesti. Īpaši gribētu uzteikt laukuma brigādi, ar kuras darbu ir ļoti apmierināts maršrutu sastādītājs Vladimirs Platovs, jo tādus speciālistus var sastapt reti kurā valstī.»

Maršruta sastādītājs ir Vladimirs Platovs no Krievijas, kurš Kleistos izstrādā šķēršļu trasi arī Latvijas čempionātam un kausam. Kopā ar pārējiem sacensību organizētājiem Platovs strādā jau desmit gadu. «Mēs esam kā labi ieeļļots mehānisms. Trases izstrādē ņemu vērā iepriekšējo gadu paveikto un dalībnieku atsauksmes. Speciālā datorprogrammā ievadu nepieciešamos parametrus – arēnas, šķēršļu izmērus…» Šāda trases izveide prasa aptuveni mēnesi. Tomēr Platovs uzsver, ka sacensību laikā nākas pielāgot iepriekš izstrādāto plānu. «Jāņem vērā laikapstākļi, trases segums un iepriekšējo braucienu kvalitāte. Cenšos, lai trase būtu grūta, bet dalībniekiem sagādātu gandarījumu. Kad viņi ir laimīgi, arī es esmu laimīgs,» uzsver Platovs.

Soļa attālumā no Rio
Kristapam Neretniekam palika pavisam nedaudz, lai atkārtotu Sergeja Šakurova iespēto – dalību olimpiskajās spēlēs. Tomēr sadarbības pārtraukšana ar sponsoriem šo ieceri nepieļāva. «Diemžēl nācās pārtraukt sadarbību ar krieviem, kuri nodrošināja zirgus. Rio olimpiskās spēles man bija reālas. Ja vien krievi būtu stabili turējušies pie vienošanās, kā tas notika iepriekšējos trīs gadus, tad būtu startējis Rio. Pērn viņiem uznāca krīze. Tas radīja situāciju, ka man bija izdevīgāk aiziet. Tagad esmu palicis ar saviem zirgiem. Atšķirība, protams, ir jūtama. Jaunajiem zirgiem vēl nepieciešami pāris gadi, lai sasniegtu augstāku rezultātu. Šobrīd ir pieejami divi zirgi, kas daļēji pieder man, bet seši pieder sponsoram, kas atrodas Vācijā. Trīs gadus esmu bijis stabili simtniekā. Pats tops būtu ap trīsdesmito vietu. Man izdevās aizsniegties līdz 80. vietai. Pirmie trīsdesmit bez problēmām tiek uz visām sacensībām. Lai tiktu augstāk, ir jābūt sponsoriem, jāiegādājas kvalitatīvi zirgi. Ar diviem būs pašvaki. Tāpēc priecājos, ka izdevās atrast jaunu sponsoru,» pauž Neretnieks. Olimpisko spēļu kvalifikācija sākās pusotru gadu pirms četrgades nozīmīgākajām sacensībām. Sacensību nolikums paredz, ka jātnieks drīkst izmantot tikai vienu zirgu. Citādi ir Pasaules kausā vai citās sacensībās, kurās var mainīt zirgus. Tas nozīmē, ka aptuveni divus gadus pirms olimpiskajām spēlēm sportistiem jābūt skaidrībai, kuru zirgu viņi izmantos. Olimpiāde ir plānveidīgs pasākums. Var gadīties, ka zirgs pēkšņi sāk klibot vai īpašniekam ir piedāvājums pārdot zirgu par summu, kas mērāma ar sešām nullēm, un olimpiāde var iet secen... Tomēr Neretnieks ir pārliecināts, ka pēc četriem gadiem viņam izdosies aizsniegties līdz olimpiskajiem riņķiem. «Ir neliels rūgtums, bet tā nu sanācis, ka mūsu sporta veidā visu nosaka zirgs. Vismaz labi, ka, kamēr vien vari kustēt, vari startēt. Olimpiādē onkuļi ar sirmiem matiem lec. Man vēl līdz tam ir tālu. Tokija 2020. gadā ir reāla.»

Bērītis Ferrari vērtībā
Zirgu cenas variē no 100 000 līdz pat vienam miljonam eiro. «Jāpērk talantīgi sešgadīgi zirgi. Tie maksā ap 300 000 eiro. Zemāk nav vērts skatīties. Mūsdienās konkurence zirgu tirdzniecībā ir mežonīga. Jākonkurē ar arābiem, amerikāņiem, turkiem. Ir dažas valstis, kas iegādājas dārgus zirgus, tādējādi paceļot kopumā zirgu cenas. Zinot tās cenas, šķietami pasaule ir sajukusi prātā. Par pliku zirgu – 500 kg gaļas – prasa miljonus, ārprāts!» Taujāts par sajūtām, kādas pārņem, jājot ar miljons eiro vērtu zirgu, Neretnieks atzīst, ka nav tā, kā iekāpt Ferrari. «Pret savu darbu izturos atbildīgi, tāpēc nedomāju, ka jāju ar miljons vērtu zirgu. Vienīgais, kad par to piedomāju, ir, braucot ar auto. Sākot strādāt pie krieviem, pats arī vadīju lielo fūri, kas pati maksā 300 000. Fūrē salādēja piecus zirgus pusmiljona vai pat miljona vērtībā, un braucām. Krava izmaksā ap pieciem miljoniem, brauc pa sūdīgu ceļu, ir slidens… Tad gan nedaudz piedomāju. (Smejas.)»

Latvijas jātniekiem tātad problēmas sagādā sponsoru piesaiste, kas liedz piedalīties sacensībās ar augstvērtīgiem zirgiem, kuru ciltsrakstos ir tikai čempioni. «Jātnieks var būt labs, bet, ja nav, ar ko jāt, un nav naudas, lai aizbrauktu uz sacensībām... Vari lēkt, cik vien gribi, bet krūmos, jo nevienam neesi vajadzīgs,» atklāti atzīst Neretnieks. Tādējādi vislielākās cerības ir izaudzēt labu zirgu pašiem un cerēt, ka paveiksies. Latvijā šobrīd ir 35 zirgu audzēšanas saimniecības, kurās zirgu skaits ir virs 20. Kā atzīst paši zirgu audzētāji, tā ir sava veida laimes spēle. Problēma, ar ko saskaras sportisti, kuru rīcībā ir neliels zirgu skaits, ir to pārslodze. Vidēji mēnesī zirgam būtu vēlams aizvadīt ne vairāk par divām sacensībām. Cerība joprojām ir.




      Atpakaļ