Tehnika ta’ tehnika, bet tie zirgi!
07.02.2017

---

Autors: Valentīna Brūniņa
Datums: 07.02.2017
Izdevums: Liesma

Mūspusē, tostarp Kocēnu novadā, ar zirgu sportu un audzēšanu nodarbojas ne viens vien. Kopš bērnības ar šiem skaistajiem dzīvniekiem savu dzīvi saistījis arī valmierietis AIVARS DUKŠTA.

Kad rīta pusē iebraucām viņa lauku saimniecībā Zilākalna pagasta «Zažēnos», darbi jau bija padarīti — zirgi un pārējie lopiņi pabaroti, mēsli izvesti. Maršruts Valmiera – Zilaiskalns tiek mērots katru rītu, arī brīvdienās.

«Pa vasaru gan paliekam tepat, bet ziemā mājiņa būtu jākurina, izdevīgāk izbraukāt. Es ne par ko nežēlojos, jo daru to, kas patīk. Šāda dzīve ir vienkāršāka, problēmu mazāk. Lopi pabaroti, mēsli izvesti, tātad viss kārtībā. Ne kādās biedrībās, ne partijās neesmu iesaistījies un arī neiesaistīšos,» saka Aivars, kurš savulaik divus sasaukumus bijis vietējās pašvaldības vadītājs.

No zirgiem pie auto
Apsēžamies parunāties, un Aivars pastāsta par savu mūža aizraušanos ar zirgspēkiem:
«Ar zirgiem nodarbojos, jau mācoties piektajā klasē. Bet pirmā iepazīšanās ar tiem notika tēva dzimtenē Latgalē, kur pa reizei aizbraucām ciemos. Arī vienai radiniecei līdz fermai, kur viņa strādāja par slaucēju, bija jāmēro četri kilometri, un kolhozs bija iedevis zirgu, ko viņa no rītiem jūdza un brauca uz darbu. Lai arī dzīvojām pilsētā, tēvs bija kalējs, un viņam palūdza apkalt sporta zirgus. Tad arī tēvs palūdza, vai puika nevarētu nākt uz hipodromu pamācīties jāt. Par šādu iespēju biju ļoti priecīgs, jau no rīta domāju, kā pēc skolas iešu uz stalli. Bija jādomā, kur izglītoties tālāk, un, tā kā man arī tehnika patika, izvēlējos Daugavpilī mācīties par mehāniķi.

Tehnika ta’ tehnika, bet tie zirgi! Gāju pie tehnikuma direktora un saimniecības direktora vienā personā, sarunājām, ka viņš man tehnikuma teritorijā esošajā stallī iedos divus zirgus, ko trenēt. Lai pats izvēlos. Pēc gada vēl divus iedeva. Tad no Burtniekiem atveda ērzeli un ķēvi, arī no Rēzeknes zirgaudzētavas. Izveidojās pilns stallis. Pie zirgiem nāca arī citi puikas un dažas meitenes. Jājām sacensībās, nopelnījām vairākas godalgas, pildījām sporta klases.

Pēc dienesta armijā gadu pabraukāju jāt uz Kocēniem, bet tad aizrāva autosports. Spēcīgi aizrāva. Tik spēcīgi, ka pa naktīm nevarēju gulēt. Taisījām bagijus un citādus braucamos. Šis autohobijs turpinājās desmit gadus. Padomju laikos ar to varēju nodarboties, tiku pat līdz sporta meistara kandidātam, vēl tagad, re, medaļas pie sienas. Jā, tā bija liela aizraušanās. Tad laiki mainījās, sponsorus nevarējām atrast, par visu bija jāmaksā, tā arī auto ēra beidzās.»

Beidzot savi zirgi
Apmetot loku, dzīve atkal iegriezās zirgu zīmē. Pirmo zirdziņu, ķēvīti, Aivars atvedis no Krievijas.
«Biju aizbraucis pie radiniekiem, tur, Pleskavas apgabalā, kolhozs juka ārā un visi zirgi bija nolemti gaļas kombinātam. Ievēroju smuku trīs gadus vecu ķēvīti — nu kā tādu var vest uz kombinātu! Nopirku to par gaļas cenu. Arī Dikļos tolaik sākās juku laiki un zemnieki pret pajām varēja kaut ko no saimniecības īpašuma dabūt. Bet kuram zemniekam vajadzīgs sporta zirgs, kas nav radis pie smaga darba? Tā savu ķēvīti samainīju pret sportisku kumeļu. Četri vīri izdomājām, ka Dikļos jāizpērk «Madaru» stallis ar visiem zirgiem, nodibinājām SIA «Kalvis». Vēl tagad esam staļļa īpašnieki, arī SIA formāli pastāv, bet darbība nu jau padsmit gadus nenotiek, tikai vienai līdzīpašniecei tur desmit zirgi stāv. Pārējie visus zirgus sadalījām, un es ar savējiem pārbraucu uz «Zažēniem». Pašlaik man ir padsmit zirgi — kumeļu mātes ar kumeļiem un vecākiem kumeļiem. Ķēves lecinātas ar holandiešu ērzeļiem, bet kumeliņi skaitās latvieši — visiem, kas te piedzimuši, piešķiru Latvijas pilsonību,» joko Aivars. «Zirgus izaudzēju līdz trim gadiem un neapmācītus pārdodu. Jā, apmācīti maksātu dārgāk, bet tad jāalgo kāds, kas apmāca, un arī jāaudzē līdz piecu gadu vecumam. Parēķināju, ka, lai to visu nodrošinātu, jāpārdod divi zirgi. Ja man būtu septiņdesmit zirgu, tad varbūt to varētu atļauties.»

Vēl nesen lielākie zirgu pircēji bijuši no Krievijas, tagad situācija mainījusies. Sakari ar pārpircējiem saglabājušies, bet eiro kurss Krievijā uzcēlies dubultā, tā ka ne katrs zirgus var atļauties nopirkt. Taču ārzemnieki savācot pilnu mašīnu un aizvedot.

Neklepo un neslimo
Aivara zirgi, arī tagad, ziemā, pusi dienas pa āru ganoties, ir veselīgi — ne klepojot, ne ar citām kaitēm slimojot:
«Ja katru dienu laiž ārā, bieza spalva, pat bārdiņa uzaug, bet pavasarī paši spalvu nomet. Viss — kā nākas. Sporta zirgiem spalvu pat nodzen, lai kulturālāk izskatās, pēc tam sega uz muguras jāsedz, lai nenosalst. Tie spalvainie tiek uzskatīti par lauku pāķiem, bet tas taču ir normāli, ka ziemā biezāks kažoks. Cilvēki zirgus pārāk lutina. Un, jo vairāk lutina, jo vairāk problēmu. Tiesa, ja zirgs stāv siltā stallī, vajag mazāk barības, jo ķermeņa sildīšanai enerģija nav vajadzīga. Taču labāk, ja dzīvnieks atrodas svaigā gaisā. Teliņu taču arī jau otrā trešā dienā liek zem nojumes, un nekas viņam nenotiek. Galvenais, lai būtu pabaroti, lai kuņģītis pilns. Manējiem auzas un siens ir, visa pietiek.

Barību pats negatavoju. Parēķināju, ka pirkt ir izdevīgāk. Šoziem zirgi gandrīz visu laiku atrodas ganībās — sniega taču nebija, pļavās zaļo zālīte. Tikai tagad sāku piebarot. Reizēm sienu aizvedu, bet tas zirgiem īsti nebija vajadzīgs — paši zāli pļauj. Platību maksājumu pārbaudītāji bija atbraukuši paskatīties, kā sakoptas pļavas, teicu, atbrauciet pavasarī, tad redzēsiet, vai zāle tur būs. Man taču visu ziemu zirgi pa aploku staigā, būs nopļauts līdz zemei. Ar tiem platību maksājumiem tā ir, kā ir. Solīja palielināt, bet pa to laiku visam cenas pieaugušas. Sevišķi tās, kas saistītas ar darbiem. Un man kā pensionāram viss jāmaksā skaidrā naudā. Beigās aprēķināju, ka veco tehniku remontēt nav jēgas, labāk nopērku 60 siena ruļļus.»

Mēslu pietiek...
Saimniecībai klāt 12 hektāri zemes. Ir ko ņemties, saka Aivars. Vasarā un atvaļinājuma laikā abi ar sievu te pavadot visas dienas, sev un bērniem visu izaudzējot:

«Darba netrūkst, bet bagāts ar darbu nekļūsi. Tomēr ir patīkami, ka vari apēst paša izaudzēto. Un kāpēc nedarboties — mēslu mums pietiek... Tagad pat — ar ķerru no staļļa aizvedu uzreiz uz tīruma, pavasarī izlīdzināšu, nokultivēšu. Tantiņas arī nāk pēc zirgāboliem.»

Zirgi izmantojot tikai 40% no barības. Pārējais paliek nepārstrādāts. «Baltkrievijā noskatījos, kā pie zirgu staļļu vārtiem tantiņas stāv ar spaiņiem. Domāju, ka atnākušas pēc ūdens, bet nē — pēc zirgāboliem. Turot cūkas. Tos zirgu mēslus spaiņiem berot silēs, un cūkas to visu pārstrādājot. Nodomāju, nu kā tā var. Pēc tam biju Vācijā, un tur tas pats notiek. Zirgu aplokos paliek čupas. Zirgus izved no aploka un palaiž cūkas. Sivēni visu pāris dienās novāc, pēc tam tīrā vietā zirgus ved atpakaļ. Patiesībā tas arī nav bīstami, jo zirgiem nav cūkām bīstamu parazītu.»

Jā, pie mums zirgu mēslus knābā zvirbuļi...
Caurums no Kosmosa
Rakstot par «Zažēniem», nevaru nepieminēt šīs mājas saistību ar leģendāro Zilākalna Martu.
Kad Martas vairs nebija, pa laikam uzradušies cilvēki, kas Martu it kā pazinuši, pat ar autobusiem no Rīgas atbraukuši.

«Ne pieteicās, ne atļauju prasīja, bet reiz divas stundas pa pagalmu izdzīvojās. Viens pa vidu stāvēja ar akordeonu, trīsdesmit apkārt meditēja. Viendien bija atbraukusi kāda igauniete ar vairākiem miesassargiem. Sen esot gribējusi te nokļūt. Prombraucot secināja — jā, te ir caurums no Kosmosa. Man tas viss nepatika, ceļam priekšā uzliku vārtus, lai nebrauc,» stāsta Aivars, bet atzīst, ka vienā vietā kaut kas mistisks tomēr esot:
«Kad dienas vidū tai tuvojos, kaut ko pie sevis domādams, pēkšņi jūtu, ka kājas kļūst vieglas, ka tās vispār nejūtu, bet galva skaidra. Varētu domāt, ka kaut kas nav labi ar veselību, bet nekas nesāp, un, aizejot prom no šīs vietas, viss atkal normāli. Pēc trim dienām atkārtojas tas pats. Un tā kādas piecas reizes.

Ir vēl viena vieta, kur sieva mēdz aiziet, lai pēc darbiem atpūstos. Pasēž kādas piecpadsmit minūtes, kļūst vieglāk. Tur ir akmens, kas noņem slikto enerģiju. Ir dzirdēts, ka vienā dienā jāattīrās, nākamajā jāuzlādē pozitīvā enerģija. Bet es par to visu daudz nedomāju, man te ir labi. Un nekādu šaubu par Martas iespējamo auru, šajā mājā ienākot, nebija. Te vispār bija pamatīgi džungļi un izgāztuve. Kādus četrus gadus cīnījāmies, kamēr attīrījām.»

«Martas kaķi»
Mums ar Jāni pa vidu uz kušetītes uzlec 20 gadus vecais, nu jau aklais un kurlais runcis Čipsis. Aivars stāsta, ka esot arī kaķenīte, kas kā bomzenīte te pati pieklīdusi. Divreiz gadā pasaulē laižot kaķēnus. Reiz pat sanācis kaķu bizness. Saimnieki uz dažām dienām esot aizbraukuši ceļojumā un saimniecību uzticējuši kādam puisim. Tas avīzē ielicis sludinājumu, ka tiek pārdoti Zilākalna Martas kaķi. Cilvēki tiem pakaļ pat no Rīgas braukuši. Un cena arvien pieaugusi, puisis par pēdējiem kaķēniem jau prasījis 15 latus. Tā arī visi izdalīti. Tikai pēc kāda laika saimniekiem pastāstīts, kā tas tirgus noticis.

Jā, viss ar slaveno novadnieci saistītais nostrādā...