Dzīve pakārtota vaļaspriekam – zirgiem
24.11.2016

---

Kitija Ločmele
16-11-2016
Druva

STALTI UN SKAISTI. Kristīne teic, ka tikai pēc vairāku gadu intensīviem treniņiem gan jātnieks, gan zirgs kopā veido graciozu skatu.

“Tas vairāk ir dzīvesveids, tāpēc tam tiek pakārtotas daudzas lietas. Arī ģimene ir pielāgojusies, jo saprot, ka tur vairs neko nevar mainīt,” tā par savu aizraušanos ar zirgiem stāsta cēsniece Kristīne Leščinska. Jau būdama maza, Kristīne izrādīja lielu interesi par zirgiem, tāpēc tēvs desmit gadus veco meitu aizveda uz stalli Bišumuižā, Rīgā, lai saprastu, vai aizraušanās nav pārejoša. Vairākas reizes ciemojoties Bišumuižā, Kristīne saprata, ka ar to vēlas nodarboties nopietnāk. “Zirgu sportā nekas nenotiek ātri, pašos sākumos tiec iepazīstināts ar zirgu, lai saprastu, kas tas tāds vispār ir, būtību un, protams, zirgu kopšanu. Pēc tam seko nopietnas jāšanas mācības, kurās tiek apgūti paši pamati – soļi, rikši un lēkši. Tikai ar darbu treniņos, kurus ir jāapmeklē regulāri, lielu gribasspēku un motivāciju var sākt nopietnāk domāt par piedalīšanos sacensībās, jo pēc ilgiem un nopietniem treniņiem ir iegūta pietiekami liela fiziskā sagatavotība,” stāsta Kristīne.

Zirgu sports ir dārgs vaļasprieks, vecāki nevarēja atļauties iegādāties dzīvnieku, tādēļ uz sacensībām jauniete devās ar staļļu zirgiem. “Ja nebūtu atsaucīgu saimnieku, kuri sniedz iespēju apgūt jāšanu, kā arī ar viņu zirgiem piedalīties sacensībās, tad, iespējams, šobrīd nenodarbotos ar zirgu sportu. Bet, ja ir zirgu saimnieku atbalsts, jātniekiem jādomā tikai par inventāra iegādi un treniņu maksu,” atzīst K. Leščinska.

Sarunas gaitā jauniete atminējās laiku, kad pirmo reizi piedalījusies sacensībās. “Galva griezās un bija slikta dūša, jo vienuviet tik daudz zirgu un dalībnieku… Lielajā uztraukumā prātā nepārtraukti nācās pārcilāt maršrutu, lai neaizmirstu, pēc kura šķēršļa pārvarēšanas seko nākamais, tāpēc svarīgi, ka jātniekam ir laba stresa noturība,” norāda Kristīne un turpina: “Sacensībās ir gājis visādi. Ir bijušas reizes, kad esmu tikusi diskvalificēta, jo zirgs ir atteicies lēkt pāri šķēršļiem, bet gadījies arī, ka šķērslis tiek apgāzts. Visgrūtākais, ja sacensībās jāstartē ar gados jaunu zirgu, kuram nav lielas pieredzes, tāpēc izaicinājums ir gan dzīvniekam, gan jātniekam. Labāk sacensībās ir veicies ar zirgiem, kuriem ir sacensību pieredze, ir izdevies gūt godpilnas vietas.” Divus gadus Kristīne nebija zirga mugurā, jo pasaulē laidusi meitiņu, tagad treniņi atsākti, turklāt pavasarī izdevies piepildīt ilgi loloto sapni – iegādāties pašai savu zirgu, ar kuru var doties izjādēs pa mežu un iepriecināt radu bērnus. “Ja radīsies iespēja tikt pie kumeļa, tad skaidri zinu, ka to vēlēšos izaudzināt par kārtīgu sporta zirgu, lai varētu piedalīties sacensībās,” teic K. Leščinska. Šie nav vienīgie sapņi attiecībā uz zirgiem, jo jauniete piesardzīgi atzina, ka prātā sēžot klusa doma par jātnieku sporta skolas izveidi. “Tā kā šad tad ar ķēvi dodamies uz tirdziņu Bērzkrogā, lai ratos izvizinātu bērnus, esmu secinājusi, ka mazajiem zirgi ļoti patīk. Daži bērni ir sajūsmināti un droši nāk klāt dzīvniekam, bet ir bērni, kuriem dzīvnieks gan patīk, bet ietur zināmu distanci. Iespējams tāpēc, ka Cēsīs šāda veida pakalpojums nav plaši pieejams, bet tuvākās jātnieku skolas ir Raunā un Liepā,” tā cēsniece Kristīne Leščinska.