Atceroties Edgaru ......
26.07.2022

---

Visu paveikt ar godaprātu

 

Latvijas Jātnieku federācijas tradicionālajā gada ballē janvāra sākumā tika apbalvoti konkursa „Latvijas Republikas labākais jātnieks” uzvarētāji vairākās disciplīnās un vecuma grupās, bet par mūža ieguldījumu balvu un pateicību saņēma EDGARS TREIBERGS – Latvijas Zirgaudzētāju biedrības prezidents, Latvijas Jātnieku federācijas prezidija loceklis, Latvijas lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs.

 

– Ja jau par mūža ieguldījumu, tad varbūt der atcerēties dažas lietas no pašiem pirmsākumiem, kuras diez vai kāds par mani zina, – nosmej Edgars Treibergs. No rūpīgi glabātās diplomu un goda rakstu prāvās kaudzes viņš izņem vienu, kas 1975. gadā saņemts no LPSR Lauksaimniecības ministrijas izglītības pārvaldes par 1. vietu zootehnikas specialitātē Lauksaimniecības tehnikumu un sovhoztehnikumu izlaiduma kursu audzēkņu 6. olimpiādē. Tad – 1985. gada diplomu, kuru saņēmis kā aktīvākais tiesnesis trīscīņā un iejādē, kam nākamajā gadā sekoja arī krūšu nozīme „Labākais tiesnesis”. Tas, ka Edgars Treibergs tādas lietas atceras, apliecina to, cik nozīmīgi viņam visu un jebkurā jomā paveikt ar godaprātu, centies pēc visaugstākā rezultāta. 

 

– Ar jāšanas sportu sāku nodarboties 1971. gadā un aktīvi turpināju startēt līdz 1983. gadam. Tad darbs sāka prasīt arvien vairāk laika, un visu nevarēja paspēt. Toreiz startēju gan iejādē, gan konkūrā, gan trīscīņā, un pamēģināju arī rikšošanu. Tieši vispusība ir ļoti svarīga, lai panāktu labāku sadarbību ar zirgu. Pat nevaru iedomāties, kā var startēt šķēršļu pārvarēšanā, ja sportists nav apguvis iejādes pamatus. 

 

Rīgas puika dodas uz laukiem

 

– Kā jūs, Rīgas puika, ne tikai ieinteresējāties par zirgiem, kas, protams, patīk daudziem pilsētniekiem, bet nolēmāt sevi veltīt zirgaudzēšanas nozarei?

– Pirmais sākums sapratnē ar zirgiem bija, kad vasarās dzīvoju Garkalnē. Nevēlējos 4. klasē braukt uz kolhozu ravēt, un dabūju no vietējā kolhoza izziņu, ka vasaru strādāšu Upesciemā. Sākumā man iedeva sīkākiem darbiem vienu zirgu, tad otru – ar ko zāli pļaut. Mani redzot, tantes šķūnīšos sameklēja vecus seglus, un sāku jau nopietnāk jāt ar zirgiem, un tas iepatikās.

Jā, dzīvoju centrā un mācījos Rīgas 6. vidusskolā. Tā bija laba skola, tika prasīti ne vien rezultāti mācībās, bet arī, lai katrs skolēni ārpus skolas nodarbotos pulciņos. Mani gribēja pievērst modernajai pieccīņai, bet man nepatika visas pārējās disciplīnas. Zirgi gan. Tāpēc braucu uz Kleistiem trenēties un vēlējos iestāties jāšanas sporta sekcijā, bet nokavēju noteikto datumu. Tad izgudroju, ka ar šo sporta veidu varētu nodarboties lauksaimniecības tehnikumos, jo tieši tolaik tika izdota LPSR Ministru kabineta pavēle, ka visās šajās mācību iestādēs jānodibina sporta sekcijas. Paskatījos avīzēs, kur tika publicēti tehnikumu uzņemšanas noteikumi. Piezvanīju uz vienu, otru, trešo – visur jau pilns. Beidzot Maltas sovhoztehnikumā atbildēja, ka vietas brīvas. Tas bija 1971. gada 31. augustā... Nemaz nezināju, ka Malta atrodas Rēzeknes rajonā. No stacijas tiku līdz skolai ar taksi un sapratu, ka mājās vairs neaizbraukšu. Sāku mācīties Zootehnikas nodaļā.  Īstenojot valdības lēmumu, 1974. gadā tehnikumā tiešām tika izveidota jāšanas sporta sekcija. Mums iedeva naudu, un braucām uz padomju saimniecību Sovetskaja Latvija Rēzeknes rajona Voronovā iepirkt zirgus, sākumam – septiņus. Jā, mums uzticēja naudu un arī zirgu pirkšanu. 

– Gandrīz neticams stāsts. Kas notika tālāk?

– Jau 1972. gadā ar zirgu Fjords startēju šķēršļu pārvarēšanas sacensībās maršrutā ar 130 cm augstiem šķēršļiem. Tajā pašā gadā sporta biedrības „Vārpa” sporta spēlēs maršrutā ar 140 cm augstiem šķēršļiem divos hitos jauniešu konkurencē paliku otrais ar četriem soda punktiem, un biju dusmīgs, ka man neļāva startēt arī uz 150 cm.  

 

Darbs Tērvetē sniedz plašas iespējas

 

– Kā tik īsā laikā izdevās tik labi sagatavot zirgus?

– Trenējāmies no rīta līdz vakaram, jājām pa kalniem, pārvarējām pašu sagatavotus šķēršļus, kas bija pat sarežģītāki nekā sacensībās. Trenera mums nebija. Kad 1975. gadā iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, lai mācītos par veterinārārstu, tad jāju arī tās sporta bāzē Mušķos. Esmu trenējies arī Ikšķilē pie Ārijas Kārkliņas. Bet kopš 1978. gada, kad saņēmu uzaicinājumu strādāt Tērvetes zirgaudzētavā, tur šo iespēju bija daudz vairāk. Mums katru gadu pārdošanai vajadzēja sagatavot 50–60 zirgus. Bijām tikai trīs, četri jaunzirgu treneri, pārējo paveica apkārtnes bērni vecumā no 12 līdz 14 gadiem, kuri nāca pie mums trenēties. Tagad jaunieši ir tehniski gudrāki, bet zaudējuši to izpratni, centību un entuziasmu, kas bērniem bija kādreiz. Labi, ka no Kleistiem pie mums brauca trenere Astrīda Belovzorova, kura ļoti daudz ko iemācīja. Un paspēju visu – gan strādāt, gan trenēties. Labākie zirgi, ar kuriem startēju, bijuši Fjords, Maratons, Vdumčevijs, Koralis, Vezuvijs, Cintis, Otkļiks, Gazele, Sapnis. 

 

Zirgu skaitu palielinājām līdz 35 000

 

– Drīz vien nonācāt organizatora darbā, tad gan jāšanai vairs neatlika laika...

– Pēc kārtējā PSKP kongresa 1981. gada 22. aprīlī tika izdots lēmums numur 402., kas paredzēja veicināt zirgaudzēšanas un zirgkopības attīstību. Mūsu Lauksaimniecības ministrijā šim nolūkam tika izveidota jauna štata vieta, un mani pusgadu zirgaudzēšanas un jāšanas sporta entuziasti Guntis Rozītis un Viesturs Lubkins pierunāja, lai eju tur strādāt. Pabiju vairākos amatos – par galveno speciālistu Ciltslietu pārvaldē, Zirgkopības nodaļas vadītāju u.c. Tā 1982. gada 30. aprīlī sāku intensīvi nodarboties ar iepriekš minētā lēmuma īstenošanu – galvenokārt ar šķirnes fermu veidošanu, lai tādas būtu katrā reģionā. Tāpēc arī tik precīzi atceros šī lēmuma datumu, ka esmu tūkstošiem reižu to rakstījis vēstulēs un dokumentos... 

– Kāds bija šī darba rezultāts, un kā tas samērojams ar šodienas situāciju zirgaudzēšanā? 

– Tiešām izdevās zirgaudzētavas izveidot katrā rajonā, un kopīgiem spēkiem panācām, ka zirgu skaits pieauga līdz 35 tūkstošiem. Daudz zirgu eksportējām, protams, ar PSRS institūciju starpniecību. Dažu gadu tie bija pat 150 zirgi, turklāt tos pirka Francijā un citās Eiropas valstīs, kā arī pa kādam pat Arābu Emirātos, Kanādā un Brazīlijā. Katru gadu izcīnījām godalgas zirgu skatēs Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā. Šobrīd situācija ir pavisam citāda – Latvijā ir 11 tūkstoši zirgu. Bet tam ir arī savs loģisks skaidrojums – cilvēki noveco, jaunie pamet laukus, un pēc darba zirgiem praktiski vairs nav nekāda pieprasījuma, ja nu prieka pēc tos izmanto atsevišķās saimniecībās. Taču jāteic, ka nav vērojama lejupslīdes tendence, pāris pēdējos gados situācija stabilizējas, un zirgu skaits nesarūk, vaislas un šķirnes zirgu skaits pat palielinās. Kādreiz slēgtās manēžas zirgu sagatavošanai bija tikai Kleistos, pēc tam Tērvetē, Grobiņā un Burtniekos, bet tagad tās uzceltas jau daudzās, pat salīdzinoši nelielās saimniecībās un sporta klubos, Kurmenē, Talsos, Gulbenē, Kocēnos, Kalngalē, Jaunmārupē, Ķekavā, Preiļos, Babītē, Ropažos.

 

Amati mainījās, bet galvenie palika zirgi

 

– Kad sākās darbs Latvijas Jātnieku federācijā un Latvijas Zirgaudzētāju biedrībā?

– Jātnieku federācijā sāku darboties 1984. gadā kā Zooveterinārās komisijas priekšsēdētājs. Laiki gāja, amati mainījās... 1996. gadā tika nodibināta Latvijas Zirgaudzētāju biedrība, par kuras prezidentu kļuvu un strādāju vēl joprojām, un uzskatu, ka ievērojams ir organizācijas darbā ieinteresēto – juridisko un individuālo biedru skaits, kas tagad sasniedz 250. Abu organizāciju deleģēts, sāku iekļauties Pasaules kausa Rīgas posma rīkošanā šķēršļu pārvarēšana, un kopš 1999. gada esmu organizācijas komitejas loceklis. Tas ir nozīmīgs pasākums gan mūsu sportistiem, kuri pašu mājās var pārbaudīt savus spēkus starptautiskā konkurencē, gan zirgaudzētājiem, kuri savu veikumu var parādīt plašākam interesentu skaitam, tai skaitā no ārvalstīm. Jāteic, ka pirmo nopietno pieredzi sacensību rīkošanā guvu, kopš 1986. gada trīs gadus pēc kārtas rīkojot Vissavienības sacensības smagajiem braucamajiem zirgiem Tīrainē. Tās izdevās ļoti labi, saņēma augstu vērtējumu, un tāpēc mums piedeva tādu apgrēcību, ka 1988. gadā Jānis Stanga izbrauca laukumā ar Latvijas karogu rokās...

Jāpiebilst, ka 12 gadus esmu Garkalnes domes deputāts, septiņus gadus vadu LOSP kā 14. valdes priekšsēdētājs pēc kārtas, šajā amatā strādājot gandrīz pusi laika no organizācijas pastāvēšanas. Varbūt tāpēc, ka, aizstāvot dažādu nozaru lauksaimnieku intereses, uzdrīkstamies reizēm visai skarbi izteikt savu viedokli. Biedri ciena šo organizāciju, un juridisko biedru skaits šogad jau palielinājies līdz 67. Nedrīkst visus projektus un finanses dot tikai vieniem un tiem pašiem – lai bagātie kļūtu vēl bagātāki, bet nabagie – nabagāki. Es nejūtos labi, ja man apkārt ir cilvēki, kuri spiesti dzīvot trūkumā.

 

Bija jāuzlabo ģenētiskais materiāls

 

– Kad izveidojāt savu saimniecību un tikāt pie saviem zirgiem?

– Tas bija jau 80. gadu beigās, deviņdesmito sākumā – Garkalnē izveidoju zemnieku saimniecību „Kriķi”. Vēl tagad atceros savu pirmo izaudzēto kumeļu – Vikingu no Kalves. Darbojoties zirgaudzēšanā, sapratu, ka mums agrāk pastāvējušas tikai divas spēcīgas asinslīnijas – Gaida un Spēkoņa; Flagmaņa un Gintera radnieciskās grupas. Bija skaidrs, ka jāieved jauni zirgi, jāpērk kvalitatīvs sēklas materiāls, lai neizmantotu tikai dažus atsevišķus vaisliniekus. Tagad mana darbošanās praktiskajā zirgaudzēšanā aizņemtības dēļ iet mazumā, bet ziedu laikos man pašam īpašumā bija ap 80 zirgu, kuri tika turēti arī citās saimniecības, jo paša stallī ir 28 vietas. 

– Šādi strādājot, jums izdevies izaudzēt daudzus labus zirgus sportam. Kurus jūs pats vēlētos pieminēt? 

– Vispirms Radiantu, kurš astoņas reizes bijis Latvijas čempions šķēršļu pārvarēšanā un guvis panākumus starptautiskās sacensībās, tai skaitā godalgas Grand Prix. Noteikti jāmin arī Mitjutlands, Carpatio II, Aprikoze, Chardonnay, Lacapo, Rolex Miro, Clair De Lune, Irwinds Wing, Cappuccino (vēlāk Russell).

 

Mēs varam audzēt ļoti labus zirgus

 

-Kāpēc mums neizdodas sasniegt augstākus sportiskos panākumus?

– Jāatzīst, ka pašlaik pret sportistiem un zirgu sagatavošanu nav iespējams izvirzīt augstākas prasības. Agrāk bija sporta biedrības, kas finansēja treniņu procesu, došanos uz sacensībām, un līdz ar to arī prasīja katram vecumam adekvātus sasniegumus. Tagad, kad gandrīz simtprocentīgi zirgi pieder privātpersonām, federācija neko nevar iespaidot. Kā saimnieks vēlas, tā sportists dara – kādas sarežģītības startiem gatavoties un kurās sacensībās startēt. Jāatzīst, ka sporta jomā padomju laikos bija arī daudz laba, ko tagad esam zaudējuši. Šodien finansējums jāgaida no sponsoriem, un ārzemju sacīkstēs piedalās ne vienmēr labākie, bet tie, kuriem tiek dota nauda, jo līdzdalība sacīkstēs ir ļoti dārga. Līdzīgi ir zirgaudzēšanā, sākot iepriekš minēto 80. gados īstenoto programmu, mēs braucām atestēt zirgus, pārrunājām labākos to krustošanas variantus, bet tagad arī visu izšķir īpašnieks. Tikai tad, ja kāds zirgs tiek pārdots uz ārzemēm par labu naudu, dažs sāk domāt, varbūt arī viņš var izmantot šo pašu ģenētisko materiālu. Diemžēl mēs neizmantojam arī veco treneru pieredzi, un tas, ka jaunie sportisti audzina jaunos zirgus, arī ir galīgi nepareizi. Zirgs jāiestrādā speciālistam, un tad ar to var mācīties jāt bērni un jaunieši.

– Kas varētu ļaut ar cerību skatīties uz turpmākajiem gadiem?

– Zirgaudzētājiem jādomā par to, lai gatavotu kvalitatīvus zirgus, ar kuriem sportisti varētu braukt uz augstas kategorijas mačiem un tajos ieinteresētu pircējus par mūsu zirgiem, nevis tirgotu par smiekla naudu divus, trīs gadus vecus zirgus. Vēl pirms vairākiem gadiem mums bija ļoti ierobežots genofonds, bet tagad situācija ir mainījusies, mēs varam audzēt ļoti labus zirgus. Turklāt nav tā, ka valsts zirgaudzētājus neatbalstītu. Katru gadu par zirgiem tiek izmaksātas subsīdijas. Pastāv iespēja startēt LEADER projektos, kur var saņemt dažādas intensitātes līdzfinansējumu, lai modernizētu staļļus, iegādātos treileri, zirglietas vai inventāru. Ir lietas, protams, par kurām jābēdājas, bet ir arī prieks – par to, ka attīstās paralimspiskā iejāde un pat pajūgu braukšana, ka cilvēki neatkāpjas no savas nodarbes – zirgaudzēšanas, ka top jauni sporta klubi un bāzes. Tāpat kopā ar Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociāciju turpinām regulāri sagatavot ērzeļu katalogu un ciltsgrāmatu, lai šie materiāli būtu pieejami zirgaudzētājiem un tiktu izmantoti ciltsdarbā. 

DACE MILLERE, MĀRA MILLERA foto

Intervija publicēta žurnāla “Latvijas Lopkopis” 2017. gada janvāra numurā.