Latvijas novados
   
79760

Zirgs – labāks par psihologu
11.07.2017


Autors: Ilze Pētersone
Datums: 06.07.2017
Izdevums: Mājas Viesis

– Iveta, kam tev pieci zirgi? – Priecātos arī par piecdesmit, ka tikai būtu nauda! – Nav viņa sportiste vai zirgkopēja, pat riktīga lauciniece – ne. Iveta Dzērve ir biznesa sieviete, kas pēc pamatīgas darba dienas savā birojā nomaina augstpapēdenes pret gumijniekiem un prom uz stalli – pēc miera un mīlestības.

Karstās pusdienas saules un dunduru dēļ visi staļļa bērīši, dūkaņi un sirmīši sadzīti steliņģos un snaikstās pēc barības. Ko darīsi, tā daba iekārtojusi, ka zirgs, ja nerosās vai nesnauž, pārējā laikā nododas ēšanai. Iveta pielādē ķerru ar sienu, kas pirms tam saliets ar ūdeni, lai smalkme neiet pa gaisu – ne tik daudz tīrības, bet gan veselības dēļ. Līdzīgi kā cilvēku pasaulē arī kustoņi kļūst jutīgāki pret putekļiem un putekšņiem. Katram tiek pa nelielai kaudzītei – uzkodām.

Uz Augusta stalli Mālpilī, kura pārvaldīšanu uzticējusi draudzene, Iveta dodas gandrīz katru otro dienu. Viena vai kopā ar dzīvesbiedru Guntaru, kurš sievas zirgu mīlestību saprot un atbalsta. "Viņš ļoti labi zina – ja man atņemtu zirgus un grāmatas, ar mani ir cauri," puspajokam, pusnopietni piebilst Iveta un domīgi pārjautā – kāpēc man ir zirgi? "Tie ir mani skolotāji un psihologi, un draugi... atbraucu tāda noņēmusies un nostresojusies savā biznesā, taču brīdī, kad ienāku stallī, tas viss paliek aiz muguras. Ziniet – šeit apstājas laiks."

Baigā jātniece no Rīgas
Tovasar, kad mazā Iveta dzīvojās pie tantes pa Latgales laukiem, viņu vilkšus vilka uz netālo zirgu fermu. Kādu dienu aizcilpojis līdz stallim, meitēns pārliecinoši sevi iepazīstinājis kā "baigo jātnieci no Rīgas", kas vai ik dienas darbojas ar zirgiem. Nonāca tiktāl, ka fermas ļaudis viņai uzticēja pajūgu, sak, lai skuķis aizvizinās līdz mājām. Labi, ka trāpījies gudrs zirgs – līdz tantes sētai tikusi diezgan gludi, bet tālāk gan – uznācis negaiss. "Tik lielu bļaušanu vēl nebiju pieredzējusi," smiedama nosaka Iveta. Tāda sanākusi viņas pirmā tikšanās ar zirgiem. Vēl palaikam pasapņojusi – kad izaugšu liela, būs pašai savs baltiņš. Pieaugušo dzīve bieži vien bērna sapņus noliek malā, taču ne Ivetas gadījumā. Viņas ganāmpulkam kopš pagājušā gada pievienojusies arī balta ķēve.

Zirglietās Ivetu par iesācēju vairs nenosauksi. Kā pirms 16 gadiem pieklauvējusi pie Turaidas staļļa durvīm – gribot mācīties jāt –, tā tas aizgājis. Savu zirgu viņa nopirka personīgās dzīves sastrēgumstundā jeb, vienkāršāk sakot, šķiroties no pirmā vīra. "Biju sākusi patstāvīgu biznesu, darba daudz, taču dzīve iet uz priekšu un man joprojām nebija pašai sava zirga!" Kādā lielā Latvijas stallī Iveta noskatīja Rūdi, viņam sekoja milzis Lezoto, pēc tam skaistulis Deivijs, tad centīgā Kerola, lecīgā priekšniece Avelīna un visbeidzot jau pieminētā gaiši sirmā Konkordija.

Manus zirgus nelauzīs!
"Pat pēc tik ilga laika kopā ar zirgiem tikai pēdējos trīs gadus sāku kaut ko vairāk par viņiem saprast," atzīst Iveta. Pirmais zirgs kļuvis par skarbu un traģisku dzīves skolu – nepiemērota staļļa, ielaistas slimības un nepareizas ārstēšanas dēļ viņas mīļais, gudrais Rūdis tagad ganās aizsaules pļavās. Gājusi cauri daudzām iesācēju un nezinātāju kļūdām – pārlieku uzticējusies zirgaudzētājam, neieklausījusies citu padomos, un kaite, kuru ar šodienas zināšanām viņa prastu savaldīt, aizgāja dziļumā. "Ai, cik asaru nav izraudāts," skumji nosaka Iveta. Pienāca diena, kad Rūdis nošķīries no bara, pārstājis ēst, tā bija zīme, ka cīņa ir galā.

Sāpīgais zaudējums licis kritiskāk pavērtēt gan savu, gan citu īpašnieku un jātnieku attieksmi pret zirgiem un izdarīt secinājumu – lielākais dzīvnieku ienaidnieks ir cilvēku akla mīlestība vai vardarbība. "Daudziem zirdzniekiem, kas visu mūžu bijuši saskarsmē ar zirgiem, vienīgais veids un spēja kā zirgu apmācīt ir spēka izmantošana. Ļoti bieži var dzirdēt – mēs zirgu salauzīsim, kas faktiski nozīmē – sitīsim," savos novērojumos dalās Iveta, piebilstot, ka tā ir realitāte, par kuru zirdzinieku aprindās nemēdz daudz runāt. Savukārt pārlieku lielai mīlestībai var likt vienādības zīmi ar nepareizu izpratni par zirga labturību un apmācību, piemēram, pārbarojot un lutinot.

Iveta cieši nolēmusi, ka par saviem zirgiem rūpēsies pati un nevienam tos neļaus lauzt – viņi visi taču ir personības!

Kaislības kā seriālos
"Kā jau zirgu barā – katram sava vieta," par staļļa iemītniekiem – pieciem saviem un tādā pašā skaitā citu saimnieku zirgiem – nosaka Iveta. Par līderiem parasti kļūst kāds no gudrākajiem – šeit tas ir viņas Lezoto. Lai gan ar vienu aci akls, toties skaustā 1,90 metru augsts un spēj nolikt katru pie vietas. No barveža siena kaudzes drīkst ēst tikai viņš un tuvākā draudzene Avelīna, kad Lezoto ganībās iet pie dīķa padzerties, pārējie godbijībā pašķiras.

Kādas tik kaislības un emocijas uzvirmo pat vienā nelielā ganāmpulkā! Ivetai patīk nosēsties pļavas malā un vērot viņu dzīvi – kas jauns attiecībās, vai kāds ir nogrēkojies, vai pakāpies pa hierarhijas trepītēm... Katrs jaunpienācējs dabū izjust bara noskaņojumu un spēku, tikai retais spēj tūlīt iekarot cienījamu vietu. Avelīnai ar priekšnieces raksturu tas izdevies, bet smukulītim Deivijam nācies pagaidīt. Tāpat apaļais Dancis kādu laiku ignorēts, viņu pieņēmuši tikai pēc tam, kad nav sabijies no mednieku šāvieniem un pat aizgājis palūkot, kas tur taisa troksni.

Par gaiši sirmās Konkordijas ierašanos bars vispār bijis šokā – tāds balts ķēms te nebija redzēts un metās to trenkt. Ķēvei plāni klātos, ja ne Karamele, kas neizcēlās ar augstu vietu rangā, taču varonīgi nostājās starp viņu un uzbrucēju un spēra katram, kas tuvojās. "Biju lasījusi, ka dažkārt vecāks zirgs pār jaunpienācēju uzņemas šefību, un pirmo reizi to pieredzēju arī mūsu barā. Tagad viņas ir draudzenes un ķēves neviens neaiztiek," piebilst Iveta.

Kur šajā hierarhijā atrodas cilvēks? "Brīdī, kad sāc strādāt ar zirgu, tev jākļūst par viņa vadoni un partneri," viņa paskaidro.

Uzdejot ar Deiviju valsi
Iveta mācoties saprasties ar zirgiem viņu valodā. Pirms dažiem gadiem pat aizdevusies uz Kipru pie Jūlijas Hudjakovas, kas savas komunikācijas metodes un paņēmienus demonstrē ar savvaļā dzīvojošiem kustoņiem. "No bara katram bija jāizvēlas savs zirgs un jāpanāk, lai viņš gribētu ar tevi sadarboties. Ne visiem tas izdodas," viņa stāsta par pieredzēto. Šķiet, ka ar pašas zirgiem to izdarīt vienkāršāk, taču ej nu panāc, lai tavs piedāvājums būtu interesantāks par zaļo zālīti vai draugu baru. "Viņam jāsaprot, ka tu esi līderis, kuram var uzticēties un kam jāseko, bet pats galvenais, ka ar tevi būs interesanti."

Ar zirgiem tāpat kā cilvēkiem – cits ir čaklāks, cits – slinkāks, vēl kāds pieder pie domātājiem. Frīzu šķirnes skaistulis Deivijs pieskaitāms pie pēdējiem. Kopābūšanas laikā pēkšņi var apstāties un sastingt, skats veras tālumā... Pie darba varot atsaukt tikai ar skaļu: "Hallo, Deivi, es arī esmu šeit!" Frīzus sava izskata un rakstura dēļ bieži izmanto šovos un cirka izrādēs, un viņiem ļoti patīk, ka tos apbrīno – jo vairāk cilvēku apkārt, jo labāk jūtas.

Iveta savējam arī šo to iemācījusi – Deivijs māk slēpties, nēsā zobos steku, izliek uz priekšu vienu vai otru kāju, abi ar saimnieci pie Štrausa mūzikas uzdejo valsi – ja vien viņam ir atbilstošs noskaņojums. "Zirgiem mēdz būt dienas, kad nav garastāvokļa kaut ko darīt, tad es viņus arī nemoku," paskaidro saimniece.

Ar mieru un pacietību
Pie domātājiem Iveta pieskaita arī sava bērnības sapņa iemiesojumu – balto Lipicas šķirnes ķēvi Konkordiju. Kā zinot, ka pieder pie vienas no senākajām Eiropas šķirnēm ar pirmsākumiem 16. gadsimtā, viņas izturēšanos var saukt pat par nedaudz augstprātīgu. Aprakstā gan teikts, ka cēlās un graciozās gaitas, kā arī labdabīgā un inteliģentā rakstura dēļ Lipicas ērzeļus izmanto Spānijas augstākās jāšanas skolā Vīnē, kur tos rāda iespaidīgos priekšnesumos. Izskatās, ka lipiciete ir šerpāka – katram pienācējam pamiedz ar ausīm, kas nav pats draudzīgākais žests. "Tagad jau ir nedaudz mierīgāka," nosmej Iveta. Kad ķēve tikko atvesta no Lietuvas, kur nopirkta kādā staļļa izpārdošanā, reiz pat saimniecei spērusi. Pat glaudīt to nevarēja, reiz pēc pelnītas dunkas sānos par speršanu kādu laiku nav laidusi saimnieci sev klāt. No zirga izturēšanās varējis nojaust, ka iepriekšējā stallī viņa krietni dabūjusi ciest no cilvēka rokas.

"Tikai ar pacietību un mieru – tās ir vienīgās zāles, kā vērst par labu iepriekš pieļautās kļūdas," spriež Iveta. Par abiem ar palīgu Kasparu izdevies Konkordiju atkopt un nomierināt. Pārsteidzoši, bet, strādājot ar zirgiem, mainoties arī pašas saimnieces raksturs. "Pēc dabas esmu ļoti enerģiska un strauja, bet ar zirgu tā darboties nevar, tāpēc varu teikt, ka viņi ir mani skolotāji."

Kad vaicāju, kas vēl Ivetai pie zirgiem jāiemācās, viņa pastāsta senu stāstu – guļ uz nāves gultas 95 gadus vecs zirdzinieks un jautā – nu, kāpēc tieši tagad? Viņa dēls, kas turpat blakus tur tēva roku, atbild – ko darīt, garu mūžu esi nodzīvojis, daudz paveicis, tas brīdis ir klāt... Jā, bet es tikai tagad saprotu, kā to darīt!




 
      Atpakaļ