Latvijas novados
   
80780

Tā bija fantastiska iespēja!
06.09.2017


Autors: Valentīna Brūniņa
Datums: 31.08.2017
Izdevums: Liesma

Kauguru pagasta «Jaungaiķēnu» saimniece ZANE GAIĶĒNA ir viena no trim pirmajiem Beverīnas novada pašvaldības atbalstītajiem uzņēmējiem. Zane konkursa vērtējumam bija iesniegusi projektu «Aktīvās atpūtas centrs Jaungaiķēni».

Izaicinājums
Par projekta naudu — diviem tūkstošiem eiro — un pašas līdzfinansējumu saimniecībā pašlaik notiek padomju laiku govju kūts, tagad zirgu staļļa remonts.

«Stallis pamatā tiek remontēts no iekšpuses, ārpusē šogad atjaunosim pamatus un veco bruģīti, nākamgad atliks nomainīt tikai pāris guļbūves baļķu,» stāsta Zane. «Šobrīd darbi vēl tikai sākuma stadijā, taču izskatās, ka situācija būs labāka, nekā sākumā likās, un šim projektam tik daudz naudas nevajadzēs. Esam ieplānojuši stallī ieliet betona grīdu, tāpēc viss esošais bija jāizlauž, jāizrok daudz zemes. Pirmajā gabaliņā, pēc kura veicām aprēķinus, bija ļoti dziļi jārok — kad iekāpu bedrē, tās malas bija līdz krūtīm. Taču tālāk situācija izskatījās labāka, cerams, ka tik daudz nebūs jārok.

Visu darām paši, strādnieki netiek ņemti, tāpēc sokas lēnāk. Patiesībā tas mums ar draugu ir sava veida izaicinājums. Pirmais bokss, lai saprastu, ko un kā darīt, jau ir iebetonēts, bet nākamnedēļ esam iecerējuši lielo talku, lai, visai ģimenei un draugiem nākot palīgā, izbetonētu visu grīdu. Pavisam paredzēts izbūvēt sešus boksus, jo esošajiem četriem zirgiem klāt nāks vēl divi. Projekta nauda jāapgūst līdz gada beigām, taču domājam, ka to pagūsim jau oktobrī, jo, kamēr staļļa nav, nevaram pilnvērtīgi darboties, arī izjādes netiek piedāvātas. Nākamgad vēl plānojam iegādāties piekabi zirgu pārvešanai, lai varētu braukāt uz sacensībām.»

Vairākus gadus — no agra rīta līdz vēlai naktij
«Zirgi man patikuši vienmēr. Lai gan neviens cits ģimenē ar tiem nav nodarbojies (mātei vēl tagad no viņiem bail), vienmēr urdījusi doma, ka man vajag zirgu. Sāku jāt pie skolas draudzenes, kurai tepat pagastā bija zirgi. Pēc pāris gadiem, tolaik man bija 14 gadi, izdīcu sava sapņa piepildījumu — tētis man iegādājās pirmo zirgu — ķēvīti Smaili, un tā viss sākās. Man bija uzticēta ļoti liela atbildība, jo biju vienīgā, kas par Smaili rūpējās. Tagad, domāju, es tik jaunam bērnam zirgu nepārdotu. Protams, gan tēvs, gan māte palīdzēja zirgu uzturēt, tēva brālis sagādāja sienu, bet visas fiziskās darbības bija manā ziņā. Tos trīs gadus nojājot pie draudzenes un palīdzot viņai staļļa darbos, biju ieguvusi nelielas praktiskas zināšanas. Jāšana nav tikai sēdēšana zirga mugurā — ar dzīvniekiem jāpačubinās, tie jāpabaro, jāiztīra boksi. Tomēr tikai tad, kad man jau bija savs zirgs, sapratu, ka manas zināšanas ir ļoti, ļoti mazas. Bet tās nāca darot. Daudz lasīju, interesējos, sāku trenēties Valmierā, lai iegūtu labākas jāšanas prasmes, jo pirms tam biju mācījusies uz braucama tipa zirgiem, kas ir krietni mierīgāki. Mana Smaile bija daudz asinīgāka — katrā treniņā pa trim reizēm no tās kritu, tiku pa visurieni izvazāta. Arī tādā veidā daudz iemācījos. Smaile daudz kam gājusi cauri manas nezināšanas dēļ un dažreiz, ja viņai kas nepatika, mani pārmācīja.

Vidusskolā jau sapratu, ka gribu nopietni trenēties. Vasarā katru dienu braukāju uz Rīgu. Lai nebūtu jāmaksā par autobusu, katru rītu un atpakaļceļā stopēju mašīnas. Tad pie ļoti labiem treneriem sāku braukt uz Limbažiem, tajā pašā laikā paralēli trenējos tepat Mārsnēnos. Tur nebija neviena, kas ar zirgiem izjāj, tā man bija sūra pieredze ar daudziem kritieniem un traumām.

Pa dienu bija skola, kas divas reizes nedēļā tika kavēta, jo braucu trenēties uz Limbažiem. Vakaros pēc skolas devos uz Mārsnēniem, no kurienes mājās atgriezos divpadsmitos, vienos naktī. Nākamajā dienā atkal viss no sākuma. Arī brīvdienas, protams, pagāja stallī. Bet sieviete, kurai Mārsnēnos apjāju zirgus, atļāva lecināt manu Smaili. Tā arī biju nopelnījusi savu pirmo kumeliņu Kaldelero S, pēc tam arī otru kumeļu — Arcaro. Esmu apjājusi abus viņu tēvus, bet ar Arcaro tēvu piedalījos daudzās sacensībās.»

Izvēles priekšā — zirgi vai žurnālistika
«Pēc vidusskolas sāku studēt Valmierā, jo savus zirgus taču nevarēju atstāt. Studiju laikā pastrādāju stallī Kocēnos — mācību gada laikā ik dienu no rīta braucu uz stalli, tad uz skolu, vakarā atkal uz stalli, pēc tam pie saviem zirgiem. Tā visus četrus augstskolas gadus. Esmu beigusi žurnālistus, kādu laiku strādājusi LETā, joprojām darbojos žurnālā «Astes», kur rakstu par zirgiem un suņiem. Tomēr žurnālistika man nav īsti pa prātam. Varu rakstīt par dzīvniekiem, bet viss cits mani absolūti neinteresē. Bez tam sapratu, ka visu vairs nespēju pavilkt. Četrus piecus gadus biju strādājusi no agra rīta līdz naktij — cik tad ilgi tā var? Paliku pie zirgiem, jo bez viņiem nevaru, un nonācu pie secinājuma, ka zirgiem pašiem sev jāsāk pelnīt maizīte. Tad arī radās ideja par izjādēm, zirgu audzēšanu un pansiju. Tagad gribu koncentrēties arī uz jāšanas apmācībām. Kad stallis būs pabeigts, nāksies pievērsties mārketingam.»

Zirgi vienmēr pirmajā vietā
«Esam bioloģiski sertificēta saimniecība, arī zirgi ir bioloģiski — tiek ievēroti gan turēšanas apstākļi, gan nodrošināta bioloģiski sertificēta barība. Auzas pērkam tikai no «Kaņepītēm» — tās tiešām ir fantastiskas. Zirgus mēs vienmēr noliekam pirmajā vietā. Ikdienas izjāžu laikā viņi strādā tikai piecas dienas nedēļā, pārējās divas ir brīvdienas. Te noteikti nekad nebūs zirgu noma, kad atbrauc viens, otrs, trešais — piedāvājam tikai vienu treniņu dienā, jo ir ārkārtīgi skumji, ja tiek aizmirstas pašu zirgu vajadzības. Viņi taču nesaprot, ka jāstrādā astoņas stundas dienā, lai nopelnītu sev maizi. Pie tam, strādājot ar cilvēku, kurš neprot jāt, zirgs nesaprot, ko jātnieks no viņa grib, un tas dzīvniekam rada ļoti lielu slodzi un lielu stresu.»

Tā bija fantastiska iespēja
«Abi ar Ēriku esam tikko no augstskolas, tāpēc gribēšana darboties ir ļoti liela, bet iespējas atpaliek, lai gan ģimenes mums, cik vien iespējams, palīdz. Stallim naudiņu krājām ļoti ilgi. Kad uzzinājām par pašvaldības iespējamo atbalstu, iesniedzām projektu, un... sanāca. Tā bija fantastiska iespēja tikt pie finansējuma. Tas ir ļoti labi, ka novada pašvaldība cenšas savus uzņēmējus atbalstīt. Un pašlaik ir tas īstais laiks, kad mesties iekšā biznesā. Kad tad vēl, ja ne tagad...».




 
      Atpakaļ