Latvijas zirgaudzētāju biedrība
   
86723

Kocēnos joņo kumeļi
21.06.2018


Autors: Jānis Līgats
Datums: 19.06.2018
Izdevums: Liesma

Maijā Zirgaudzētavas Kocēni kolektīvs pūta jau 18 svecītes savā jubilejas tortē. Par aktuālo zirgu staļļos stāsta uzņēmuma līdzīpašniece DACE STŪRE.

Šogad vasara mūs pārsteidza visai agri, vai arī zirgaudzētavā izbaudāt šo laiku?
Jā, arī mēs priecājāmies par to. Mums gan ir tāda īpatnība — jātniekiem vispatīkamākais laiks ir pavasarī vai rudenī, kad nav kukaiņu; tiklīdz iestājas karstums un parādās mušas, dunduri, tā sākas problēmas — zirgi dauzās, spārda kājas, mētā galvas, līdz ar to grūtāk ar tiem jāt. Šajā ziņā pašlaik ir briesmīgs laiks. Lielās meitenes (jātnieces — aut.) vēl tiek galā, bet maziem bērniem jau klājas grūtāk.

Cik bērnu pie jums pašlaik trenējas?
Ap 30 varētu būt — tādu stabilu, kuri regulāri nāk, ir ap 15. Daļa nāk reizi, divas reizes nedēļā — savam priekam, cik vecāku naudas maciņš var atļauties. Daudziem gan nav šo iespēju. Ja vecāki var atļauties, tad ļoti ierasta prakse ir arī zirgu nopirkt — bērns, kurš ilgāku laiku jājis ar vienu zirgu, tam tā pieķeras — tikpat kā sunim vai kaķim mājās — un sāk mammai čīkstēt, lai to nopērk, un nereti viņa to arī izdara. Pārsvarā tie bērni, kuriem ir nopirkts zirgs, ar to arī brauc uz sacensībām — cauru sezonu, katru otro sestdienu no februāra līdz novembrim.

Kuras tad ir jūsu jātnieku gaidītākās sezonas sacensības?
Gaidītākās ir tās, līdz kuru līmenim daudziem ir jāizaug un uz kurām visi tiecas — mūsu pašu Pasaules kausa etaps Rīgā, ko rīko Kleistos. Tam arī visi gatavojas, un, ja to iesāk lēkt, tad var arī sākt braukt tālāk uz ārvalstīm, kļūstot par pasaules mēroga sportistu. Ir mums talantīgas meitenes, kuras jau lec 1,20 — 1,25 m augstumus. Arī viņu trenere Terēze Zalte ir Latvijas labākā jātnieka Tautas klases ranga pašreizējā līdere. Līdz ar Terēzes atnākšanu ir jūtami paaugstinājies šis sportiskais gars — jaunieši progresē un aktīvi braukā pa sacensībām.

Zinām jūsu aizraušanos ar pajūgu braukšanu, vai šeit arī jums ir kādi sekotāji?
Kaut kā bērnus šī pajūgu braukšana neaizrauj. Ir divas meitenes, kuras man palīdz, — viņas arī māk braukt, bet nevarētu teikt, ka tas viņas aizrauj. Jāsaka, ka tas ir vairāk pieaugušu cilvēku sporta veids — līdzi tam nāk arī nežēlīgi daudz lietu, kas ik reizi jāved uz sacensībām.

Ar ko varat palepoties, kādi ir jūsu pēdējā laika sasniegumi?
Šobrīd es mērķēju uz kvalificēšanos Pasaules čempionātam Holandē — man vajag vēl vienu sekmīgu kvalifikāciju. Nupat Igaunijā līdz tās izpildīšanai pietrūka 0,55 punktu, kas ir ļoti maz. Ir gan vēl viena iespēja. Ja izdosies, šis būs mans pirmais čempionāts — iepriekš uz ko tādu nemērķēju, jo kam tādam vēl nebija gatavs mans zirgs, arī tagad nevarētu teikt, ka viņš ir pilnībā gatavs. 

Kāds vispār ir nobrieduša jātnieka ideālais vecums?
30 — 40 gadu, lai gan var pat līdz 47 gadiem. Gados jaunam jātniekam piemīt entuziasms, bet viņam nav sajēgas, kā to zirgu trenēt. Lai pats sagatavotu un aizbrauktu ar zirgu uz sacensībām, vajag mazliet šo pieredzi. Pieredzējuši jātnieki apzinās, kurā mirklī zirgu pietaupīt, to nepārdzīt — viņu jūt, savukārt jauniešiem ir tā: šodien uz labo, tad uz kreiso pusi, ā, neiet — palauzīšu vēl, ā, zirgam kāja sāp — sauksim masieri. 
Nupat cilvēki šūmējās par kādu reklāmas rullīti televīzijā, kurā aktieris Guntis Skrastiņš pārāk brutāli raustījis zirgu.
Ir jau tā, ka tiem, kas uzkāpj uz zirga un nemāk jāt, liekas — jo trakāk apiesies ar zirgu, jo labāk. Diemžēl tā nav — arī jāt ir jāmāk. Reizēm mācot saku: kad tu pirmo reizi piesēdies pie mašīnas stūres, tu jau nedodies uz pilsētu braukt. 

Vai vispār ir viegli šodien jauniešiem iemācīt, ka darīšana ir ar dzīvu radību?
Ir ļoti dažādi. Ir tādi bērni, kuri atnāk ar lielu mīlestību, kuriem arī tas zirgs ļoti patīk — tu redzi, ka viņš par to domā, ieraugot kaut nelielu pušumiņu, ļoti satraucas. Ir arī tādi, kuri brēc: viņš mani neklausa (izteiktā tonī)! Tad es atbildu: jā, zirgs noteikti domā, kā viņš, izgājis laukumā, varētu tevi šodien neklausīt. Zirgs neko neizdomā — ko tu viņam liec darīt, to viņš arī dara. Tā ir, un šāda tendence bērniem parādās arvien vairāk. Man jau stallī populārs kļuvis teiciens: bērni, zirgs nav leļļu manta, kuru mēs šodien ieslēgsim un izslēgsim, kad tā mums pēkšņi apniks. Valda šis egoisms — es jāšu, jāšu, bet, kad man apniks, — kāpēc man ar viņu vēl jāsoļo? Nu un, ka viņam rīt kājas sāpēs? Par to bērns nemaz nepadomā, jo, lūk: re kur manas draudzenes, tagad es gribu ar viņām skriet spēlēties.

Kā citādi rit dzīve staļļos?
Kumeliņi dzimst kā katru gadu. Tā mierīgi dzīvojam. Es vienmēr saku — es neesmu tas cilvēks, kuram vajag konkurenci. Es varu savu darbu darīt labi arī bez tā, ka kāds man min uz papēžiem. Visu laiku domāju, kad mūsu valstī būs tā, ka tu vari darīt savu darbu normāli un tevi nepārtraukti neviens nečakarēs. Neapstrīdami — mūsu valstij mazos uzņēmējus nevajag. 




 
      Atpakaļ