Latvijas zirgaudzētāju biedrība
78267

Ar mīlestību – par zirgiem
27.06.2017


Pateicoties žurnāla "Latvijas Lopkopis" galvenās redaktores Ivetas Tomsones atļaujai, piedāvājam izlasīt Daces Milleres interviju ar Juri Mežnieku, kas tika publicēta "Latvijas Lopkopis" aprīļa numurā.

Dace Millere, Māra Millera foto

JURIS MEŽNIEKS ir zirgaudzētājs, zirgu īpašnieks un staļļa saimnieks. Tāpēc ar šīm jomām saistīti arī viņa pašreizējie amati – Latvijas Zirgaudzētāju biedrības konsultants un Latvijas Jātnieku federācijas prezidija loceklis. Abās organizācijās tiek lemts un darīts, lai nozares attīstītos.

– Jāt uz zirga iemācījos apmēram tad, kad sāku staigāt, – saka Juris Mežnieks un smejot rāda fotogrāfiju, kurā viņš nepilnu trīs gadu vecumā redzams, sēžot uz koka zirdziņa.

Profesionāls zootehniķis
– Kāds patiesībā bija jūsu sākums sadarbībā ar zirgiem?
– Mans tēvs strādāja par kolhoza pārvaldnieku Tukuma apkaimē. Toreiz nedeva džipus, bet dienestam nepieciešamu zirgu – gan. Vēl pirms skolas laika sāku palīdzēt tēvam aprūpēt šo zirgu. Kad mācījos Tukuma vidusskolā, no tās netālu atradās laba jāšanas sporta bāze „Ezergaiļi”, kuru vadīja lielisks speciālists Vilis Ilgašs, laikam tobrīd spēcīgākais no mūsu konkūristiem, kurš ar zirgu Ekers startēja PSRS čempionātos. Tur par jaunzirgu treneri strādāja arī mans vecākais brālis Jānis. Sāku trenēties, galvenokārt – krosā un trīscīņā, kur tolaik man visvairāk nepatika iejāde. Tolaik mētājāmies no viena kolhoza uz citu, bet tā bija lieliska iespēja. Jāatzīst, ka veicām arī varbūt ne pārāk argumentētus eksperimentus zirgu pārošanā, tie piederēja kolhozam, un nebija jābaidās par risku, kā tas būtu, ja piederētu privāti. Varbūt tas nebija pareizi, bet rezultāti bija labi. Kopš tā laika esmu izaudzējis vairākus desmitus zirgu. Būdams profesionāls zootehniķis, vēlāk es zināju, kā pareizi jāveic zirgu atlase un izlase. Izlase – tas ir izraudzīties pareizās ķēves un ērzeļus, bet atlase – kad kuru ķēvi ar kādu ērzeli pārot. Neieslīgsim šeit specifiskos jautājumos, tomēr jāteic, ka Latvijā būtu jādomā tieši par labu ķēvju sastāvu, jo mums ir labi ērzeļi, bet, pārojot tos ar nekvalitatīvām ķēvēm, nekas labs neiznāks. Arī labu ērzeļu īpašnieki nevēlēsies apkaunot tos, nedos pārošanai ar sevi nepierādījušām ķēvēm. Te labs piemērs ir jau minētā saimniecība „Zviedru birzes zirgi”, kur rūpējas tieši par augstvērtīgu ķēvju ģimeņu saglabāšanu. Taču veiksmīga zirgu selekcija ir ļoti sarežģīta un prasa daudz zināšanu, tās šobrīd piemīt „vecās skolas” speciālistiem, diemžēl pašlaik Latvijas Lauksaimniecības universitātē netiek sagatavoti augstas klases speciālisti, jo trūkst mācībspēku. Kādreiz Zootehnikas fakultātē mācījās 75 studenti vienā kursā, bet tagad kopā ir 45 lopkopības speciālisti. Šobrīd viss balstās uz veterinārārstiem, un tikai nedaudzi specializējas darbā ar lielajiem dzīvniekiem – govīm un zirgiem. Jā, ir vidējā paaudze – Dana un Nauris Laizāni, Kristīne Pīra, Evija Liepiņa, bet vairāk jau nav.

– Studējāt, ieguvāt profesionālu izglītību.
– Pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju kā zooinženieris, un tiku nosūtīts darbā uz Zaķumuižu. Jau tolaik man bija labas attiecības ar Kleistu sporta bāzi – tās vadītājiem Raimondu Baltiņu un Gundaru Langrātu, tāpēc varēju iemainīt dažus brāķētus zirgus uz tagadējo savu darbošanās vietu. Centīgi sadarbojos ar Austru Melbārdi, kura strādāja netālu – Allažos, kur arī pirmoreiz uzsēdināju zirgā Guntaru Siliņu. Inventāra nebija, segli – tikai retajam, tāpēc tagadējie sportisti trenējās, zirga mugurai uzliekot kartupeļu maisu. Tad mani pārcēla darbā uz Ķekavu, un tur kopā ar Maiju Siliņu nodibinājām jāšanas sporta sekciju Iecavā, kuras vadību vēlāk pārņēma Alda Šuvcāne, darbojoties padomju saimniecībā „Progress”. Vēlāk no šīs sekcijas Aigars Grinbergs ar zirgu Rietums kļuva par Latvijas čempionu konkūrā.

Stallis „Mežstrazdiņi”
– Kad izveidojāt savu stalli un kā tas darbojas joprojām?
– Kad mainījās valsts sabiedriski ekonomiskā formācija, 90. gadu sākumā, uzcēlu stalli „Mežstarzdiņi” pie Ķekavas ar 20 vietām. Tas darbojas joprojām, un te izaudzināti vairāki desmiti zirgu, piemēram, Lions, Kivi, Paradī, Kvinta, Kalgari un daudzi citi. Pašreiz ar sportošanu ir diezgan gūti, lai gan man ir labi zirgi, – jaunieši nevēlas nopietni strādāt. Tāpēc mani ļoti pozitīvi pārsteidz Kivi jātniece, kura strādā arī ar citiem zirgiem, – Terēze Rozenberga. Viņai ir fantastikas darbaspējas, Terēze jau pulksten piecos no rīta ir Kleistu manēžā seglos, izjāj trīs zirgus un tad brauc uz darbu.

Kivi un Kalgari
– Šobrīd jūsu nozīmīgākie zirgi Latvijas sportā ir Kivi iejādē un Kalgari šķēršļu pārvarēšanā.
– Jā, par katru no viņiem ir atšķirīgs, bet arī ļoti līdzīgs stāsts. Kivi ir 13 gadus vecs, Kalgari – 17, kas šobrīd ir lielākais vecums mūsu konkūristu zirgu skaitā. Abi nav dzimuši kā „superzirgi”, bet ar milzīgu jātnieku ieguldīto darbu un ļoti saudzīgu attieksmi sasnieguši Latvijā labākos rezultātus. Kivi ir vienīgais, kurš šobrīd var veikt Lielās balvas programmu, bet par Kalgari neatceros gadījumu, kad, startējot ar Guntaru Siliņu vai viņa meitu Sabīni Siliņu atšķirīgas sarežģītības konkūros, viņš nebūtu izcīnījis vietu godalgoto sešniekā. Kalgari ir lēcis pat 160 cm augstus maršrutus ar Guntaru, un augstākā vieta bija ceturtā Pasaules kausa posmā Igaunijā. Turklāt abi zirgi tagad atrodas nevis pie manis, bet savu uzticamo jātnieku treniņu bāzēs, lai nebūtu liekas braukāšanas. Tomēr bieži pats dodos pie šiem zirgiem, vēlos redzēt, kā viņi dzīvo un strādā. Prieks, ka viss tiek labi nodrošināts. Ar Kalgari notika pavisam interesanti, – atvedu viņu uz sacensībām Kleistos piecu gadu vecumā. Palūdzu, vai Guntars Siliņš var izmēģināt, – viņš izlēca maršrutu, un zirgu vairs mājās nevedu, Kalgari aizceļoja uz „Bajāriem”.

Zirgu sagatavotība tiek forsēta
– Kāpēc uzsvērāt Kalgari ilggadību sportā?
– Tāpēc, ka Latvijā zirgus pārāk ātri izmanto līdz izsīkumam, parasti 13 un 14 gadu vecumā zirgs vairs nav derīgs sportam, jo sagatavotība tiek forsēta. Diemžēl jātnieki bieži neapzinās, ka paši slikti jāj, – vainīgs zirgs, nepiemēroti segli un iemaukti. Zirgs prasa ļoti daudz darba, un galvenā problēma ir tā, ka Latvijā nav labu treneru, kuri varētu mācīt jātnieka un zirga sadarbību. Piemēram, iejādes zirgs sešus līdz septiņus gadus jāgatavo Lielās balvas veikšanai. Konkūrā augstākais līmenis tiek sasniegts agrāk. Kādreiz ziemas čempionātā sportisti lēca 150 cm augstus maršrutus, un tīri, tagad diemžēl mokāmies ar 130–135 cm augstiem konkūriem. Pirms gadiem 20 Lielajā balvā iejādē startēja pieci, seši jātnieki, bet Terēze šobrīd ir viena. Neapstrīdami, toreiz bija pieejami sliktākas kvalitātes zirgi, bet jātnieku vēlēšanās nopietni strādāt bija daudz lielāka, tika novērtēts darbs. Latvijā ir ļoti labi zirgi, bet tieši jātnieku neprasmes un strādāt nevēlēšanās dēļ tie aiziet uz ārzemēm, lielākoties – Somiju. Protams, labi, ka notiek eksports, taču skumji, ka Latvijā sportisti, sporta klubi, valsts nevar nopirkt labākos zirgus labākajiem jātniekiem.

– Jums prieks ne tikai jātniekiem atvēlēt savus zirgus, bet arī palīdzēt jaunajiem ienākt sportā, dot padomu.
– Tā tas noticis, piemēram, ar Valteru Celmu, vēl vidusskolēnu. Viņš trenējas Kleistos pie Indras Gabaliņas, kur mācību grupās uz viena zirga mācās trīs, četri sportisti. Tāpēc Valtera ģimene vēlējās iegādāties savu zirgu. Ieteicu doties pie Edgara Treiberga un painteresēties par zirgu Caransa. Tā nu jātniekam un zirgam pēc trīs, četru mēnešu kopīga darba jau izdevās stabili startēt Latvijas ziemas čempionātā, tiekot pie godalgām, ceturtajā posmā izcīnot pirmo vietu konkurencē līdz piecus gadus veciem zirgiem. Ja puisis turpinās klausīties padomos un neforsēt zirga sagatavošanu, viss būs labi. Jaunajiem jātniekiem, lai iekļūtu lielajā sportā, ir ļoti svarīgs kvalitatīvs zirgs. Līdzīgi kādreiz konkūrā ar manu zirgu Lions ienāca Tatjana Koļako (tagad Rezņuka), divas reizes kļūstot par Latvijas jaunatnes čempioni.

– Cik jātnieku šobrīd apgrozās jūsu stallī „Mežstrazdiņos”?
– Apmēram 12 bērnu. Sniedzu padomus, bet kā treneris nedarbojos, jo tā šobrīd nav mana kompetence, daudz laika prasa darbs federācijā un biedrībā. Turklāt man nepatīk trenēt, jo šobrīd bērni neklausa, saskatās internetā visādas gudrības, bet vienkāršās pamata lietas nevēlas mācīties un saprast.

To prasa pienākumi
– Jūs esat viens no nedaudzajiem zirgu īpašniekiem, kurš seko viņu startiem gandrīz vai ikkatrās sacensībās...
– To daru ne tikai tāpēc, ka mani interesē paša audzēto zirgu attīstība, bet arī tāpēc, ka man jābūt informētam par situāciju nozarē un objektīvi jāvērtē tur notiekošais – kādi zirgi aug Latvijā, kādi jauni un perspektīvi jātnieki parādās, to liek mani pienākumi gan Latvijas Jātnieku federācijā, gan Latvijas Zirgaudzētāju biedrībā.

– Ja runājam par Latvijas zirgaudzētājiem – kādi ir viņu panākumi?
– Lieliski panākumi ir „Burtnieku zirgaudzētavai”, kopš tās darbību pārņēma Jānis un Ilona Juraši. Pēdējos četros gados viņi sakārtojuši kādreiz slavenā staļļa darbību, atrisinot iepriekšējos gados radušās problēmas. Viņi ne tikai veiksmīgi pārdod pašu audzētos zirgus, bet arī paņem sagatavošanai nelielu saimniecību zirgus un tos piedāvā starptautiskajos tirgos.

– Kā vērtējat kopējo situāciju zirgaudzēšanā Latvijā?    
– Nav viegli, bet sākam izmantot mākslīgo apsēklošanu ar pasaulē izcilu ērzeļu spermu, un jābūt rezultātam. Nepieciešama arī zirgu sagatavošana augstā līmenī, tāpēc ir prieks, ka Latvijā tiek celtas jaunas treniņu manēžas, izmantojot LEADER un citas ES projektu naudas. Zirgu audzēšana iet uz augšu, bet, kā jau teicu iepriekš, nav pietiekami laba treneru sastāva, kuri šos zirgus varētu sagatavot. Jau pieminēju „Burtniekus”, bet ir vēl citas labas saimniecības, kurās audzē labus zirgus. Piemēram: „Akoti” pie Cēsīm, kur darbojas Vija Mačule; Anitas Bokumas pārziņā ir trīs staļļi – divi savi un Hansam Herbstam piederošie; „3 Vītolu staļļos” joprojām aug labi zirgi; Zilupē – „Hennoven” pirms gada sākuši saimniekot jauni īpašnieki; „Kocēnu ZA”, kur rūpējas par labu zirgu iegūšanu. Saimniecības „Zviedru birzes zirgi” Kurmenē īpašniecei Rūtai Rasiņai ir laba izpratne par zirgu audzēšanu – tur kumeļus izpērk jau pirms to dzimšanas, zinot ķēvju augsto kvalitāti un to, ar kādiem ērzeļiem tās aplecinātas.

Latvijas zirgaudzēšanai ir potenciāls
– Tātad zirgaudzēšanai Latvijā ir potenciāls?
– Protams. Tikai zirgi jāsagatavo. Ja zirgs konkūrā var pārvarēt 110 cm augstu maršrutu bez kļūdām vai veikt iejādē Shēmu III ar 65% rezultātu – tā ir iespēja pārdot labi. Tomēr šī sagatavošana ir mūsu galvenā problēma.

– Kā jūs Latvijas Zirgaudzētāju biedrībā risināt labāku zirgu izaudzēšanas kvalitātes jautājumu un varat palīdzēt audzētājiem?
– Latvijas Zirgaudzētāju biedrība palīdz tiem, kuri jau puslīdz pareizi strādā, ir iespējas saņemt subsīdijas par kumeļiem, jaunzirgiem un ērzeļiem, kuriem piecu gadu laikā piedzimuši astoņi kumeļi. Lai reģistrētu zirgus subsīdiju saņemšanai, jebkurā brīdī iespējams sazināties ar mums, to zina visi aktīvie zirgu īpašnieki. Sniedzam arī konsultācijas, veicam vērtēšanu. Visiem zirgiem, kuri saņem subsīdijas, jābūt iegūtiem no sertificētiem ērzeļiem. Kopā ar Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociāciju (LŠZAA) regulāri izdodam šo ērzeļu katalogu. Jebkurš zirgu audzētājs LZB mājaslapā elektroniski var iesniegt pieteikumu par sava zirga novērtēšanu, un mēs to veiksim, garantējot sertificēta vērtētāja ierašanos. Latvijā tādu šobrīd ir ap 25, no tiem aktīvi – desmit, bet ar to pietiek, lai veiktu šo darbu, aktīvi strādājot. Mēs cenšamies organizēt dažādus seminārus un kursus zirgu vērtētājiem. Nav daudz gribētāju, un jaunas saimniecības jau arī neveidojas, bet nostiprinās vecās. Zirgu skaits Latvijā pirms dažiem gadiem nokritās līdz 9600, bet pēdējos trīs gadus tas ir stabils un nesamazinās. Noticis kāds pozitīvs lūzums. Patīkami, ka ne tikai stabilizējas konkūrs un iejāde, bet attīstās arī rikšošana, par kuras attīstību pēdējos gados ļoti rūpējas Māris Ežmalis un Inese Ruskule.

– Cik kumeļu Latvijā tiek iegūti gada laikā, kuri būtu jāsertificē?
– Apmēram 300 kumeļi, kas arī tiek sertificēti. Taču, lai šo procesu veiktu, īpašniekam jābūt kādā no aktīvajām zirgaudzētāju biedrībām – LZB vai LŠZAA, lai darbotos aktīvi šajā apritē. Reizi gadā Latvijas Zirgaudzētāju biedrība nosūta DNS analīzes uz Vāciju, un to veikšana ir obligāta visiem šķirnes dzīvniekiem, kas piedalās vaislas darbā – ērzeļiem un ķēvēm. Katrs iegūts kumeļš jāreģistrē kādā no biedrībām līdz sešu mēnešu vecumam, un, ja tas nenotiek, turpmāk tikai šī DNS datu bāze var apliecināt šī kumeļa izcelsmi.

– Kāds ir valsts atbalsts zirgaudzētājiem?
– Tās ir jau minētās subsīdijas par šķirnes zirgiem – līdz 130 eiro gadā, kā arī maksājums par genofonda zirgiem – 200 eiro gadā. Genofonda zirgu nav daudz, ap simtu, taču tā tiek sniegts atbalsts mums svarīgu ģenētisko līniju saglabāšanai. Jebkuru konsultāciju par vērtēšanu vai zirgu subsidēšanu var saņemt, zvanot uz tālruņiem, kas norādīti LZB mājaslapā.

Ielādēju...



      Atpakaļ